Jauneklis iegaumēja burvju vārdiņu un aizgāja uz rietumiem. Gāja visu dienu, līdz ap nakts vidu ierau­dzīja zilas uguntiņas lēkājam. Nauda žāvējas! Tātad tuvumā atrodas pūķa ala un jāgatavojas cīņai.

   Puisis cieši satvēra zobenu, devās uz uguntiņu pusi un iestiga purvā. Kā izvelk vienu kāju, tā otra vēl dziļāk iegrimst dūksnājā. Mocījās, mocījās puisis, līdz pamanīja tuvojamies salīkušu stāvu. Kas tad tas - vai patiešām, vai patiešām? Jā, tā patiešām bija viņa māmulīte, kas stiepa smagu naudas sieku.

   Dēls pasauca māti, bet tā izbijusies sāka vaimanāt:

   - Vai, dēliņ, kāpēc tu nāci mani meklēti! No šī purva vēl neviens nav izgājis dzīvs. Labāk es viena mocītos nekā redzu tevi pūķim kalpojam.

   - Nē, māt, - atbildēja dēls, - manas vainas dēļ tu nokļuvi pūķa varā, tagad mans pienākums tevi izglābt. Iesēsties tajā siekā, bet es pateikšu vienu vār­diņu, pārvērtīšos par upi un iznesīšu tevi no purva.

   Dēls pastāstīja, kā saticies ar vecīti un kādu vārdiņu tas viņam atklājis. Tā arī izdarīja. Māte iesēdās siekā, un drīz vien upe to šūpoja kā laivā.

   Bet pūķis bija pamanījis savas verdzenes Persijas nozušanu un dzinās pakaļ. Upe plūda, plūda, līdz sākās smilšu klajs un ūdens izsīka. Ko nu darīt, kā būt?