- Māmiņ, es pārvērtīšos par zirgu, tu sēsties tam mugurā un ieķēries krēpēs. Tā es tevi pārnesīšu smilšu laukam, - teica puisis un pārvērtās par staltu kumeļu.

   Auļoja, auļoja zirgs ar jātnieci, bet pūķis dzenas pakaļ. Varbūt viņš nenoķertu straujo dūkaini, bet te uzreiz bēgļiem priekšā dziļš un plats grāvis. Tādam ne pārlēkt, ne citādi pāri tikt.

   - Dēliņ, pārvērties atpakaļ par cilvēku un paslēpies grāvja dibenā, - māte lūgtin lūdzās, bet jauneklis par to ne dzirdēt negribēja.

   - Mēs tev esam deviņi dēli, bet mums visiem māte ir tikai viena, - viņš teica. - Es pārvērtīšos par kuplu ziedošu krūmu, bet tu paslēpies starp maniem zariem.

   Puisis nosauca savu burvju vārdiņu, un acumirklī grāvja malā uzauga kupls krūms ar smaržīgiem viole­tiem ziediem. Persija paslēpās tā zaros, un pūķis krāk­dams, uguni spļaudams, aizdrāzās garām.

   Persijas ceriņš - cik daudzus dārzus tas tagad rotā.