Naudiņa krājās, bet mīlestība? Kur viņa bija palikusi, vai nemanot pagājusi garām? Tā nevar būt, ne var, jo nevienu dzīvu būtni tā vēl nebija aizmirsusi.

    Bet kāpēc tā nesūta izredzēto, likteņa nolemto pie viņas, Pienenītes? Varbūt viņš ir kaut kur tepat tuvumā, tikai neiedrošinās bildināt?

    Pienenīte kļuva arvien domīgāka un sapņaināka. No rītiem, izvedusi kaziņu rasainā zālē, viņa aizlika roku virs acīm un ilgi vērās debess zilgmē, it kā gaidīdama atbildi savām pārdomām. Nekas jau tur ne bija redzams, tikai Cīrulis plivinājās un vīteroja nebeidzamu dziesmu bez vārdiem. Bet Pienenītei patika šī dziesma, tā aizkustināja viņu līdz sirds dziļumiem. Un, kad viņa pārlaida plaukstu pār acīm, tad juta, ka tā kļuvusi mitra no asarām.

    Kā tas varēja notikt, ka visa pasaule sāka skanēt kā Cīruļa dziesma? Papurina kaziņa galvu, nošķind zvārgulīši, bet Pienenīte skrien skatīties, vai tas nav Cīrulis, kas nāk šurp pa ganību gatvi. Iesvilpjas liepas zarā strazds, Pienenīte sarausta lakatiņa stūrus un steidzas pretim viņam — Cīrulim, Cīrulītim. Pat naktīs viņa trūkstas no miega, jo sapņos pie durvīm kāds klauvē un dzied, un viņa zina, ka tas ir Cīrulis.

    — Tā ir viņa, mana lielā mīlestība! — beidzot Pienenītei atausa patiesība, un viņa bija laimīga.

    — Vai var vēl muļķīgāk izpostīt savu laimi, kā to izdarīja Pienenīte? Cilvēki, esiet jūs gudrāki un mācieties no Pienenītes nelaimes, ka mīlestība ir kā cīruļa dziesma, skaista bez vārdiem, un, kad to dzirdat, aizlieciet plaukstu pār acīm un klausieties, kamēr laimes asaras norit pār vaigu.

    — Bet nedariet tā kā Pienenīte, kas kādu rītu nenocietās, bet uzsauca Cīrulim:

    — Ei! Paklau! Nolaidies lejā, es gribu ar tevi pa runāties.