Cīrulim aiz pārsteiguma mute bija kļuvusi sausa, un viņš iedzēra malciņu, bet tūlīt to izspļāva.

     — Rūgts kā vērmeles! — viņš teica, slaucīdams knābi.

    Pienenīte pagaršoja — tiešām rūgts. Nu tikai viņa atcerējās, ka jau trīs dienas aizmirsusi izslaukt kaziņu, klausīdamās Cīruļa dziesmā.

    — Tas nekas, ka pieniņš rūgts, toties salda būs mana bučiņai — viņa iesaucās, grasīdamās krist Cīrulim ap kaklu. Bet Cīrulis — spurkš! — uzspurdza gaisā un iedziedājās:

    Cik vien es dziesmu zinu,

    Tās visas dziedu Cīruļactiņai!

    Nu tikai Pienenīte saprata, ka Cīrulis nemīl viņu, bet Cīruļactiņu. Ko darīt, kā būt, kur ņemt padomu? Un Pienenīte vicināja savu izbalējušo lakatiņu un sauca:

    — Pagaidi, pagaidi, es tev vēl kaut ko pateikšu! Nāc pie manis, man ir daudz naudas!

    Bet Cīrulis cēlās arvien augstāk un augstāk un dziedāja savu dziesmu bez vārdiem.

   — Lai tad izput mana naudiņa visos vējos! — Pienenīte iekliedzās un, atrāvusi vaļā naudas maisiņu, grāba no tā saujām dālderus un svieda pakaļ Cīrulim.

    Ak, kā lidoja dālderi un orti, kā tie virpuļoja vējā! Bet Pienenītei likās, it kā Cīrulis no debess zilgmes sauktu:

   — Mana dziesma par naudu nav pērkama...