Kad Cīrulis slaidā lokā nolidoja zālē, Pienenīte tā samulsa, ka nemācēja iesākt sarunu.

    — Ko tu vēlējies man sacīt? — jautāja Cīrulis.

    — Es... es gribēju uzzināt tavas dziesmas vārdus ... — atzinās Pienenīte.

    — Labprāt, — Cīrulis piekrita un sāka dziedāt:

     Cik vien es dziesmu zinu,

     Tās visas dziedu tev ...

      — Man! — iesaucās Pienenīte. — Man! Man jau likās, ka tu dziedi tikai man, bet nu tu pats to pa teici. Tad jau rīkosim drīzāk kāzas.

     — Mēs — kāzas? — brīnījās Cīrulis. — Bet...

     — Ak, es jau zinu, tu neesi bagāts, bet es taču bagātību nemeklēju. Man pietiks tavas mīlestības, — Pienenīte viņu pārtrauca.

     — Manas mīlestības? — Cīrulis apjuka. — Bet es...

     — Beidz tiepties, jaukais šķelmi! — Pienenīte padraudēja Cīrulim ar pirkstu. — Še, nodzeries kazas pieniņu, tad runāsim tālāk.