"Nē," ragana sacīja, "es negribu ne graša. Priekš manis tev tik jāpaņem vecas šķiltavas, ko aizmirsa mana vecmāmiņa, pēdējo reizi tur lejā būdama!"

   "Nu, tad sien man virvi ap vidu!" zaldāts teica.

   "Te tā ir!" sacīja ragana. "Un te būs mans zilrūtotais priekšauts."

   Tad zaldāts uzrāpās kokā, ielīda caurumā un nu stāvēja, kā ragana teikusi, lielā ejā, kur dega simtiem lampu.

   Viņš atvēra pirmās durvis. Uh! Tur sēdēja suns ar acīm, tik lielām kā apakštases, un glūnēja uz viņu.

   "Tu esi glīts zēns!" zaldāts teica, nosēdināja viņu uz raganas priekšauta un paņēma tik daudz vara šiliņu, cik ļāva viņa kabatas, tad aizvēra lādi, uzsēdināja uz tās suni un iegāja otrā istabā. Oho! Tur sēdēja suns ar acīm, tik lielām kā dzirnakmeņi.

   "Neskaties nu tik cieši uz mani!" zaldāts sacīja. "Samaitāsi vēl acis!" — un uzlika suni uz raganas priekšauta, bet, ieraudzījis lādē milzumu sudraba naudas, nosvieda visu vara naudu, kas viņam bija, un piebēra kabatas un mugursomu ar tīru sudrabu. Nu viņš iegāja trešajā kambarī. Nē, tas nu gan bija atbaidošs skats! Tur sunim patiešām bija acis tik lielas kā torņi! Un tās griezās riņķī kā ratu riteņi!

   "Labvakar!" zaldāts teica, ķerdams pie cepures, jo tādu suni nekad vēl nebija redzējis. Bet, drusciņ uz viņu paskatījies, nodomāja, ka nu jau būs diezgan, nocēla viņu uz grīdas un atvēra lādi — nē, pasarg' Dievs, cik te bija zelta! Par to viņš varētu nopirkt visu Kopenhāgenu un saldumu pārdevēju cukurgailīšus, visus alvas zaldātiņus, pātadziņas un šūpuļzirdziņus, cik vien to ir pasaulē, — jā, naudas te bija gana! Nu zaldāts izbēra visus sudraba šiliņus, ar kuriem bija piepildījis kabatas un mugursomu, ņēma zeltu un piebēra ar to kabatas, mugursomu, cepuri un zābakus tik pilnus, ka tik tikko spēja paiet. Nu viņam bija nauda! Suni viņš uzlika uz lādes, aizcirta durvis un kliedza uz augšu caurajā kokā: