"Velc nu mani augšā, tu, vecā ragana!"

   "Vai šķiltavas paņēmi?" ragana jautāja.

   "Ak vai!" zaldāts iesaucās. "Pagalam aizmirsu," un viņš gāja un paņēma šķiltavas. Ragana uzvilka viņu augšā, un viņš atkal stāvēja uz lielceļa, un viņa kabatas, zābaki, mugursoma un cepure bija pilni ar naudu.

   "Ko tu darīsi ar šķiltavām?" jautāja zaldāts.

   "Kas tev par daļu!" ragana atcirta. "Tu taču dabūji naudu! Dod nu man šķiltavas!"

   "Nekā nebija!" zaldāts teica. "Vai nu pateiksi tūliņ, ko tu ar tām darīsi, vai ari es izvilkšu zobenu un nocirtīšu tev galvu!"

   "Nē, neteikšu," sacīja ragana.

   Tad zaldāts nocirta viņai galvu. Tur nu ragana gulēja! Bet viņš visu savu naudu iesēja raganas priekšautā, uzlika to paunā uz pleciem, iebāza šķiltavas kabatā un devās taisni uz pilsētu.

   Tā bija skaista pilsēta, un viņš apmetās skaistākajā viesu mājā, pieprasīja vislabākās istabas un ēdienu, kādu sirds kāroja, jo nu viņš bija bagāts, viņam bija tik daudz naudas.

   Kalps, kuram bija jāspodrina zaldāta zābaki, domāja, ka tie nu gan ir ērmoti zābaki tik bagātam kungam, jo viņš vēl nebija nopircis jaunus. Nākamajā dienā viņš nopirka zābakus un glītu apģērbu. Nu zaldāts bija kļuvis par lepnu kungu un visi stāstīja viņam par pilsētas jaukumiem un par viņu ķēniņu, un par to, kāda brīnumjauka princese esot viņa meita.