"Ei, tu, kurpniekpuika! Tev nav tā jāsteidzas," zaldāts viņam teica, "nekas nenotiks, pirms neieradīšos es. Klau, vai tu neaizskrietu uz turieni, kur es dzīvoju, un neatnestu man šķiltavas, tad tu dabūtu četrus šiliņus! Bet ņem kājas pār pleciem!" Kurpniekpuika labprāt gribēja četrus šiliņus, kā bulta viņš aizdrāzās pēc šķiltavām, atnesa tās zaldātam, un — nu tik mums būs ko dzirdēt!

   Ārpus pilsētas bija uzceltas lielas karātavas, tām apkārt stāvēja zaldāti un simtiem tūkstošiem cilvēku. Ķēniņš un ķēniņiene sēdēja skaistā tronī taisni pretī tiesnesim un visai rātei.

   Zaldāts jau stāvēja augšā uz kāpnēm, bet, kad viņam gribēja aplikt virvi ap kaklu, viņš teica, ka grēciniekam, pirms viņš izcieš sodu, taču vienmēr tiekot atjauts izpildīt nevainīgu vēlēšanos. Viņš tik labprāt gribētu izsmēķēt pīpi tabakas, jo tā taču būšot pēdējā, ko viņš dabūšot šai saulē.

   Uz to nu ķēniņš negribēja teikt nē, un zaldāts izvilka šķiltavas un uzšķīla uguni, — viens, divi, trīs! Un tur stāvēja visi suņi, viens ar acīm tik lielām kā apakštases, otrs ar acīm kā dzirnakmeņi un trešais, kam acis bija tik lielas kā torņi!

   "Palīdziet nu man, lai mani nepakar!" zaldāts teica, un suņi metās virsū tiesnešiem un visai rātei, kuru aiz kājas un kuru aiz deguna ķerdami, un uzmeta viņus vairākas asis augstu gaisā, tā ka viņi krita zemē un bija uz vietas pagalam.

   "Es negribu!" ķēniņš kliedza, bet lielākais suns paķēra viņus abus ar ķēniņieni un nosvieda pie visiem pārējiem. Tad zaldāti izbijās un visi ļaudis sauca: "Zaldātiņ, tev jākļūst par mūsu ķēniņu un jāprec skaistā princese!"

   Tad zaldātu iesēdināja ķēniņa karietē un visi trīs suņi dancoja tai pa priekšu un kliedza: "Urrā!" — un puikas sabāza pirkstus mutē un svilpa, un zaldāti salutēja. Princese iznāca ārā no vara pils un kļuva par ķēniņieni, un tas viņai gluži labi patika! Kāzas ilga astoņas dienas, un suņi sēdēja pie galda un taisīja lielas acis.