Tad viņš reiz iedomājās: ir gan ērmoti, ka nav ļauts paskatīties uz princesi! Visi stāsta, ka viņa esot brīnumskaista. Bet ko tas līdz, ja viņai visu laiku jāsēž lielajā vara pilī ar daudzajiem torņiem. Vai tad es nekādi nevaru dabūt viņu redzēt? Kur ir manas šķiltavas? — un viņš uzšķīla uguni, un — žviks — klāt bija suns ar acīm tik lielām kā apakštases.

   "Kaut gan ir nakts vidus," zaldāts teica, "bet man tā gribas redzēt princesi, kaut mazu mirklīti!"

   Suns tūliņ bija ārā pa durvīm, un, pirms zaldāts paspēja atjēgties, viņš ieraudzīja suni atkal ar princesi, viņa gulēja aizmigusi uz suņa muguras un bija tik skaista, ka ikvienam bija skaidrs — tā ir īsta princese. Zaldāts nevarēja noturēties, viņu nenoskūpstījis, jo viņš bija īsts zaldāts.

   Tad suns ar princesi atkal aizskrēja, bet no rīta, kad ķēniņš un ķēniņiene dzēra tēju, princese teica, ka naktī redzējusi dīvainu sapni par suni un zaldātu. Viņa jājusi uz suņa, un zaldāts viņu noskūpstījis.

   "Ir nu gan jauka pasaciņa!" ķēniņiene novīpsnāja.

   Nu vienai no vecajām galma dāmām nākamajā naktī bija jāpaliek nomodā pie princeses gultas, lai redzētu, vai tas ir sapnis vai kas cits.

   Zaldāts atkal tik briesmīgi ilgojās pēc princeses, ka naktī atskrēja suns, paķēra to un skrēja prom, cik spēdams, bet vecā galma dāma uzvilka garus zābakus un tikpat ātri skrēja pakaļ. Redzēdama, ka abi nozūd lielā namā, viņa domāja: nu es zinu, kur tie palikuši, un ar krīta gabalu uzvilka lielu krustu uz nama vārtiem. Tad viņa gāja mājās un likās gulēt, un arī suns atkal izskrēja ar princesi, bet, ieraudzījis, ka uz zaldāta nama vārtiem ir uzvilkts krusts, viņš arī paņēma krīta gabalu un uzvilka krustus uz visiem pilsētas vārtiem, un tas bija gudri darīts, jo tagad galma dāma nevarētu atrast īstos vārtus, ja krusts ir uz visiem.