Agri no rīta ķēniņš un ķēniņiene, vecā galma dāma un visi virsnieki gāja raudzīt, kur princese bijusi.

   "Šeit!" iesaucās ķēniņš, ieraudzījis pirmos vārtus ar krustu.

   "Nē, šeit, manu mīļo vīriņ!" teica ķēniņiene, redzēdama citus vārtus ar krustu.

   "Bet te ir viens, un tur ari viens!" visi teica; kur vien viņi skatījās, tur bija krusts uz vārtiem. Tad nu viņi redzēja, ka meklēšana te neko nelīdzēs.

   Bet ķēniņiene bija gudra sieva, kas prata vairāk nekā tikai karietē braukāt. Viņa paņēma savas lielās zelta šķēres, sagrieza gabalos lielu zīda drānu un sašuva mazu, glītu maisiņu. To viņa piepildīja ar sīkiem, smalkiem griķu putraimiem, uzsēja princesei uz muguras un, kad tas bija izdarīts, izgrieza maisā caurumiņu, lai putraimi birtu pa visu ceļu, kur princese tiktu nesta.

   Naktī suns atskrēja atkal, paņēma princesi sev uz muguras un skrēja ar viņu pie zaldāta, kam viņa tā patika, ka viņš gribēja būt princis, lai dabūtu viņu par sievu.

   Suns nemaz nepamanīja, kā putraimi birst visu ceļu no pils līdz zaldāta logam, kur viņš skrien augšā pa sienu ar princesi. No rīta ķēniņš un ķēniņiene redzēja, kur viņu meita bijusi, un zaldātu ņēma un ielika cietumā.

   Tur nu viņš sēdēja. Ai, cik tur bija tumši un bēdīgi, un tad zaldātam tika pateikts: rit tevi pakārs. To dzirdēt nebija patīkami, un šķiltavas viņš bija aizmirsis mājās, viesnīcā. No rīta viņš caur dzelzs režģi lodziņā redzēja cilvēkus steidzamies ārā no pilsētas, lai noraudzītos, kā viņu pakar. Viņš dzirdēja bungas rībam un redzēja zaldātus soļojam. Ļaudis skrēja skatīties, skrēja ari kurpniekpuika ādas skotelē un tupelēs, viņš lēkšoja tādiem soļiem, ka viena tupele nolidoja no kājas un atsitās pret sienu tieši tur, kur sēdēja zaldāts, skatīdamies caur restēm.