Panāca Lietu.

   — Kur tu skrien?

   — Skrienu pakaļ mākonim. Citādi nav no kā līt.

   Visi skrēja, un visi skrēja kaut kam pakaļ.

   Vilnis skrēja pakaļ vilnim un purngals pakaļ papēdim.

   "Kam es skrienu pakaļ?" domāja Skrejlapiņa, bet nebija laika izdomāt: kājas varēja aizskriet, kamēr domā, un tad ej nu skrien pakaļ pati savām kājām!

   Skrejlapiņa skrēja, skrēja, bet pameta acis arī uz citām lapiņām: citas lapiņas neskrēja. "Kāpēc citas lapiņas neskrien?" nodomāja Skrejlapiņa un sāka tā kā šaubīties, tā kā lēnāka tapa.

   Ieraudzīja Kreimeni grāvmalā. — Kāpēc tu neskrien? — viņa, garām skriedama, sauca.

   — Tāpēc, ka man jāzied, — atbildēja Kreimene. — Bet mums arī ir viena tāda, kas skrej. Mēs viņu saucam par Skrejmeni.

   Mūsu Skrejmene aizskrēja jau vakar. Vakara tumsā Skrejlapiņa ieskrēja krūmā pārnakšņot. Juta — tuvumā silts un līda uz siltuma pusi. Atrada perēkli ar trim siltām oliņām. Siltajā migā mierā laizdamās, lūdza, lai rīt agrumā paceļ. Bet no rīta šausmīgi nāca miegs, un Skrejlapiņa žēlojās, kāpēc viņai tā jāskrien.