— Vai kāds man var pateikt, uz kurieni tā jāskrien?

   Tad vecākā Ola, kurai bija jau cālēns iekšā, teica, ka ir tādi, ir, kam jāskrien. Un tikai jāskrien. Un nav svarīgi, uz kurieni. Viņiem jāskrien tāpēc vien, lai pulksteņi neapstājas.

   — Vai tad tu domā, ka pulksteņi, ja es neskrietu, apstātos?

   — Nūja, — teica Ola, — tā tikai domā, ka visi skrien tāpēc, ka Pulkstenis skrien, un grib turēties tam līdzi. Patiesībā Pulkstenis ir slinks un ne soli, ne sekundi nespertu, ja neredzētu, ka visi skrien un ka jāskrien. Ja citi neskrietu, Pulkstenis sen jau būtu apstājies un kaut kur gulētu, kādā migā, rādītājus azotē sabāzis.

   Un tāpēc pasaulē ir tāda noruna, ka no katras mājas un katras vietas kādam jāskrien un jārāda pulkstenim priekšzīme. Tu nedomā, ka no mūsmājas neviens neskrien. No mūsu ligzdas šorīt aizskrēja Skrejola. Viņa nav domāta ne ēšanai, ne perēšanai, viņā nekāds cālis ari nekad nebūs, jo viņai jāskrien un viņai ir skrejdoma dzeltenumā. Un tepat no kaimiņiem — no "Ābecēm" vakar aizskrēja Skrejburts. Tas skrej pa visām lappusēm starp rindiņām un pa naktīm ielien pārgulēt vārdu spraugās. Ja no rīta viņu tur atrod vēl nepamodušos guļam, tad vārdi salasās kopā un iznāk tādi svešādi, jocīgi:

... Velk ragaviņas berītis, Šēžriekšā victētiņš...

... Kurkleksi zaķīti?

— Uz kāpostiņiem skaķīti...