— Tu jau pati vari iedomāties skrejburtus rindiņās jebkurā grāmatā ielīdušus un paburtot, kas no tā var iznākt. Jā, nu skrien vien tālāk! — teica Ola. — Tu jau esi Skrejlapiņa. Arī es vakar redzēju Skrejlapiņu. Viņa skrēja pāri lielajam laukumam.

   Ieraudzījusi mani, viņa salika rokas taurītē un sauca: — Ej mājās un paskaties, vai Pulkstenis nav apstājies!

   Un pasaki viņam, ka mēs skrējām! Es aizgāju mājās un nobrīdināju Pulksteni: — Tu, Pulksteni, te nesteni tik žēli un nedomā atkal apstāties!

   Redzi, kā visi tevis dēļ skrien: Skrejupīte un Skrejzvaigznīte, Skrejraudiņa un Skrejnaudiņa. Vakaros var redzēt, kā pa ielu aizskrien skrejlampiņas. Vienreiz gar jūrmalu ar malu pret vēju skrēja Skrejlodziņš. Un no mices uz mici ziemā skrej skrejbumbuļi. Un gadās, ka pavisam vēlu kādreiz pie durvīm dauzās Skrejpalags. Tad tikai jūs arī nenobīstieties un nedomājiet, ka spokojas. Atcerieties, ka tas ir no skrejpasakas.