Klīrīgā ieva izlikās viņu nedzirdam. Tītenis sāka vīties uz augšu un atkārtoja tos pašus vārdus.

   Ieva uzmeta sev uz pleciem baltu plīvuru - laikam taču viņai patika Tīteņa glaimi.

   - Tagad tu izskaties vēl skaistāka! – Tītenis jūsmoja.

    - Pasaki man to pie auss! - Ieva iesmējās.

    Un Tītenis vijās arvien augstāk un augstāk, līdz varēja iečukstēt Ievai ausī:

    - Tu... tu skaistākā starp ievām!

    Vairāk arī viņš neko neprata pateikt. Bet Ievai pie­tika šo nedaudzo vārdu, lai sāktu ticēt, ka Tītenis runā no sirds.

    Kad Ievai vējš norāva no pleciem balto plīvuru, Tītenis aizmirsa pat šos nedaudzos vārdus. Nabaga Ieva! Viņa ar ilgošanos gaidīja, ka Tītenis viņu bil­dinās, bet, kad pienāca rudens, viņa aiz skumjām no­kalta un dārznieks viņu sazāģēja malkā.

   Pavasarī Tītenis apskatījās, kam atkal varētu pie­glaimoties. Varbūt Rozei? «Nē, tā ir pārāk iedomīga,» sprieda Tītenis. «Skaista jau ir, bet tavu asu mēli: pa­teiksi tai vārdiņu, tūlīt kā ar dzeloni dabūsi pretim.» Tītenis sadūšojās un tuvojās Sētas Mietam.