- Miet, klau, Miet, - viņš uzrunāja to. - Es domāju un nevaru izdomāt...

  - A? Vai tu ar mani runā? - jautāja Miets.

   - Ar tevi gan. Es tev gribēju teikt...

   - A?

   - Es pakāpšos tuvāk pie tavas auss, - Tītenis žigli sāka vīlies uz augšu.

   - Tagad tu dzirdi? - viņš noprasīja.

   - Tagad dzirdu.

    - Es domāju un nevaru izdomāt, kāpēc neviens ne­saskata tavu krāšņumu un stiprumu. Vai sēta notu­rētos, ja nebūtu tevis? Tu taču esi visa dārza balsts. Manuprāt, tu esi ne tikai varens, bet arī skaists.

    - Panācies vēl uz augšu, - glaimotais Miets aicināja, un Tītenim to tikai vajadzēja. Vienā naktī viņš uzrāpās līdz Sētas Mieta galvai un kliedza tam ausīs tādus slavinājumus, ka vecītis pat apraudājās.

   - Tu vienīgais mani saproti, - šļupstēja Miets.