- Tu esi mans labākais draugs. Visi pārējie ir akli. Pat dzejnieki - vai ir kāds veltījis man izjustu dze­joli? Ievas, Kļavas, Ozolus - tos viņi apdzied un cildina, bet saki - vai tie ir par mani pārāki?

  - Kur nu! - Tītenis lišķīgi iesaucās.

   Un gadījās vēl tā, ka bērns, ieraudzījis ap Sētas Mietu apvijušos Tīteni, iesaucās:

   - Re, cik sētas mietam skaisti ziedi!

   - Tu dzirdēji? No bērna mutes skanēja patiesība, - Tītenis svinīgi apliecināja.

   - Paliec pie manis uz visu mūžu, - Sētas Miets krekstēja. - Tu pastāsti visam dārzam manu lielo no­zīmi, bet es tevi balstīšu, lai tev nebūtu jāpaliek ēnā.

   Mūžs gan neiznāca ilgs. Ziema uzlika Mietam galvā sniega cepuri, un no tās smaguma Miets apgāzās.

   Tītenis neskuma par drauga bojā eju, bet sāka prātot, kam nu atkal pieglaimoties.

   Līdz pavasarim viņš bija izdomājis un - ticat vai neticat - vijās un tinās ap visresnāko ozolu.