Kādas savādas dienas! Jau no paša rīta viņas iebrien krēslā, kura guļ pār mani kā lēns ūdens. Tā apņem mani kā miegs. Brīžam es manu, ka kāds uzliek man roku uz pleca, dzirdu, ka sauc manu vārdu. Tad atkal šī plūstošā krēsla. Man liekas, ka viņa šūpojas šurp un turp kā liels ūdens. Es kustos viņā kā snaudā. Dažreiz man liekas, ka man ap kājām tinas lokanas ūdenszāles un velk mani kaut kur dziļumā, kur kā melni rēgi ēnojas vecas siekstas un tālāk visu aprij tumsa. Šādos brīžos man ienāk prātā pasaka par zēnu upes dibenā.

    Dziļa, plata upe tecēja neapsīkstoši kā laiks, kurš aiznes minūtes, stundas, dienas un gadus, tālu izklādama savus mirdzošos ūdeņus. Augšā uz krasta bija ķēniņa pilsēta, lejā, ūdeņu dzelmē, gulēja viņas atspīdums.
   Ik rītu, kad iedegās diena, še atnāca mazs puika gaišiem matiem, zilām acīm apēst savu maizes gabalu. Viņš nosēdās uz krasta un nolika maizi uz akmeņa sev blakus.
    Viņš noliecās un skatījās, kā torņi un nami gāžas ūdeni un gulēja tur, dzelmes spožumā, kā citā pasaulē. Apgāzta pilsēta apgāztās debesīs. Zelta krustu gali it kā meklēja dzelmei dibena. “Nez vai zivtiņas ar ir kristītas,” puika domāja.
    Un, cik viņš te nāca un sēdēja, viņš arvienu pazaudēja savu maizes gabalu.
    Kāds miesnieka puisis gāja garām, ēzdams desu. Priekš beidzamā kumosa tam pietrūka maizes. Viņš paņēma maizes gabalu no akmeņa un aizgāja, piebāzis sev vaigus.
    Otrreiz gāja garām kāds kungs ar suni. Pats viņš melnas maizes neēda, bet, ieraudzījis uz akmeņa riecienu, kuru acis neuzskata, viņš paņēma un atdeva to savam sunim.
    Kādu citu reizi, kad zēns patlaban ar saviem baltiem, veselīgiem zobiem drupināja maizes gabalu, brauca garām ķēniņā kariete. Maza, bāla princese tur gulēja zīda spilvenos. Viņa bija izlutināta un slima. Viņai nekas nepatika, un viņa neko neēda. Ieraudzījusi zēnu ar maizes gabalu, viņa izstiepa roku:
    “Kas tev ir tik gards?”
    “Maize.”
    “Dod man! Dod man! “
    Zēns pienāca un pasniedza viņai savu riecienu. Princese deva viņam zelta gabalu. Bet puika salika rokas uz muguras.
    “Es naudas neņemu! “