Garausim apnika dienu no dienas ēst āboliņa lapas un grauzt alkšņu mizas. Viņš ielavījās zemnieka sakņu dārzā un pamielojās pie tikko iestādītiem kāpostiem. Kad zaķis bija labu tiesu jauno, sulīgo lapiņu nošķinis, gadījās iet garām zemniekam. No brīnumiem tas sasita rokas kopā un atplēta muti vaļā - tā jau nošķīs visu dārzu!

   - Vadzi, Garausi, - tas uzrunāja zaķi, kas paēdis pašlaik bija apsēdies un slaucīja muti.

   - Stādot tava tiesa gan nav ierēķināta. Ja tu tagad nograuzīsi mazo stādiņus, tad man te neizaugs neviena galviņa un es rudenī nevarēšu kāpostus ieskābēt ziemai.

    - Ieskābēt? - zaķis brīnījās. - Kāpēc kāposti jāskābē? Tie tāpat ir garšīgi.

    - Ak, tagad tie nav ne pusi tik garšīgi kā ieskābēti. Vai zini, tagad tu labāk liec manu dārzu mierā, bet atnāc ziemā, tad es tev došu nogaršot skābus kāpostus. 
    Zaķis arī nosolās dārzu vairāk nepostīt. Kas tad vasarā bēdas - āboliņa pilni lauki, pļavas pilnas zāles, vari dzīvot, asti kuldams, ja tikai šī bijusi garāka. Bet ziemā zaķis pie zemnieka klāt kā saukts - lai dodot skābos kāpostus. Iedod zemnieks vienreiz - zaķis otrā dienā klāt atkal. Tā un tā, vasarā šis esot bijis tik labs, palīdzējis zemniekam dārzu taupīt, lai nu atmaksājot šā labo sirdi, kad ne lāga šūniņas nevarot no sniega apakšas izkasīt. Baro zemnieks zaķi dienu no dienas, bet - redz, še - pēc ziemsvētkiem kāpostu kubuls tukšs. Un kur nu vēl ziemai gals! Pietrūkst abiem garšīgās ēsmas. Pavasarī zemnieks saka zaķim:

     - Paklau, sābri, tev jau lielāki lauki nekā man, vai tu nevarētu sēt kāpostus pats savā zemē?

      - Man nav kāpostu sēklu, - zaķis bēdīgi atzīstas.