Kad veltīgi bija daudzas dienas zaudētas, tirgu tirgus pārstaigājot, kādu vakaru pui­sis izvēlējas meža ceļu. Varbūt malkas cirtēji zinās, kur meklēt Atbalsu gravu? Nezināja. Padoms neradās arī tai naksniņā, atstātā ganu būdelē dēdot. Tikai pārlieku stipri sāka salt rokas, un puisis mēģināja pussabrukušā pavardā iešķilt liesmu. Tādā kā aizsmakušas peles balstiņā iepīkstējās sīkuguntiņa. Pa kak­tiem ložņāja ķēmīgas ēnas. Ņurdīgi rūca sa­pelējusi malka. Vajadzēja sameklēt sausāku kurināmo. Bet arī mežs — gluži kā noguris ceļinieks, savīstijies slapjās drānās, — ne tādam sausu malku palūgt, ne rūpes izsūdzēt. Atspiedis galvu rokās, puisis gaidīja nakti. Pēkšņi tā kā soļu dunēšana atskanēja. Puisis atskatās un no pārsteiguma iekliedzas. Uz būdeles sliekšņa kāds nolicis lielu kaudzi sausu zaru.

   — U—ū—ū! Redzu, ka man palīgs gadī­jies. Kam lai paldies saku? Kam?

   Neviens neatsaucās. Tikai pavardā liesmai sāka lēkāt priecīgi kā sprigaces vāveres.

   Bet puisis dodas lauka un sauc, kamēr sa­sauc savu palīgu. Liels staltbriedis iznāk no alkšņu pudura un nostājas pie ganu būdeles sliekšņa. Un paskat, kādi ragi šim briedini! Kā liels, mirdzošs sudraba svečturis! Vaja­dzētu vēl tikai tajā baltas sveces iespraust, un viss mežs laistītos gaismā.

   — Labvakar, kaimiņ!

   — Labvakar! Labvakar, briedīt! — Sāk pui­sis tencināt par palīdzēšanu.

   — Vai nu par zariem paldies jāsaka, — atbild briedis. — Ja cilvēks tik noskumis kā tu, tad jau žēlums iesitas pat zvēra sirdī!

   Vai puisis negribot pastāstīt, kāda bēda šim gadījusies? Puisis paskatās uz brieža sudrabainajiem ragiem un klusē ... Beidzot pastāsta vienu no savām bēdām — par At­balsu gravu. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pa­stāsta, ka Atbalsu gravā jāatrod baltās nakts­vijoles. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka naktsvijoles no Atbalšu gravas vajadzīgas, lai pierādītu mīlestību ...

   — Rīt dosimies meklēt, — saka briedis un lēni aizsoļo mežā. Bet būdele visu nakti gaiša, it kā aiz loga degtu sveces sudraba svečturos.