Rītā jau pirms saullēkta briedis atkal klāt.

   — Saki — vai tu savu balsi pats labi pa­zīsti? — viņš jautā puisim.

   — Protams, briedīt, pazīstu!

   — Tad jau nebūs grūti sameklēt Atbalsu gravu! — priecājas briedis. — Meties tikai man mugurā un turies pie ragiem. Tā mēs abi kalnu kalniem pāri tiksim!

   Rudenīgi zilās miglās kūpēja gravas. Rude­nīgā zeltā rūsojās kalni. Pie daudzām gra­vām briedis apstājās un lika puisim saukt: «Vai te ir Atbalsu grava?»

   — Ja kāda grava atsauksies tavā balsī, tā būs īstā! — briedis sacīja.

   Bet kalni šķita kā aizmiguši, migla šķīrās lēni, neviena grava neatsaucās. Arī tas lielais kalns, kam apkārt pelēka klinšu siena, sākumā klusēja kā spītnieks. Bet, kad puisis gluži izmisīgi nezin kuro reizi jau atkārtoja: «Vai te ir Atbalsu grava?» no neredzamiem dziļumiem beidzot kāpa atbalss: tava, tava, tava . . .

   Puisim reizē prieks un bēdas salīst sirdī.

   — Vai, briedīt, tādai akmens sienai mēs cauri neizkļūsim!

   Taču briedim cita runa.

   — Ko nu nieka dēļ bēdu bēdāt! Vai nu tādai sarepējušai klintij ceļu griezīsim? Sašķelsim gabalu gabalos! Aizslaucīsim vējā!

   Pirms puisis attopas, ko tālāk darīt, briedis sapurina galvu un triec savus skaistos sudraba ragus tieši klintī. Sīkas klinšu šķēpeles pašķīst uz visām pusēm. Briedis apstājas, pāris reižu ievelk nāsīs tīro meža gaisu, tad no jauna cērtas ar ragiem klintī. Vareni klintsbluķi kā ķēmīgas sumpurņa galvas aizripo uz visām pusēm.

   — Vai, vai, briedīt! Necērt vairāk! Tavi skaistie sudraba ragi nu beigti! Pavisam ne­spodri, pavisam nobrāzti! — Puisim sirdī sa­līst bēda kā rūgta vērmeļu sula. Bet briedim gluži cita valoda.