Visu meitenes istabas klonu puisis nobār­stīja ar naktsvijolēm, kas plūktas Atbalšu gravā. Tad aizgūtnēm stāstīja par staltbriedi, kam bijuši sudraba ragi. Tumšā ganu būda baltā gaismā atmirdzējusi, tiklīdz briedis no­stājies pie sliekšņa. Sudraba ragi, sudraba... bet viņš tos gluži pelēkus nobrāzis, visu dienu un visu nakti ar pelēko klinti cīnīdamies.

   Skuķe klausās, klausās, tad pēkšņi sabožas kā dzeloņaina dadža pogaļa.

   — Gudrs cilvēks būtu sudraba ragus tam meža zvēram tūliņ atņēmis un manam tēvam sudraba svečturi izdarinājis. Ak tu stulbeni puisi! Tev laime pati rokās ieskrējusi un atkal projām aizskrējusi, tevi aplam dumju redzē­dama.

   — Bet briedītis jau bija mans draugs... Vai tādu draudzību kājām samīdīšu, kādu var­būt visā pasaulē grūti atrast, — puisis atbild un krietnu brīdi stāv, galvu noliecis. Tad viņš saslejas un lēniem soļiem iet pāri istabai, iet pāri Atbalšu gravas naktsvijolēm, iet, kā briz­dams pa dziļiem sniegiem.

   Pie sliekšņa viņš vēl atskatās.

   — Ne sudraba svečturi vairs meklēšu, ne silto zvērādu, — viņš saka un nepazīst vairs pats savu balsi. «Ja pats savu balsi nepazīsti, arī Atbalšu gravu vairs neatradīsi» — tā teiktu labais draugs briedis.

   Jūras mala klaiņoja tukšais vējš, čigānu vējš.

   Tajā zemē, kur vasaras atnāk tik īsas, ka dzērves nepagūst meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt, pēc gadiem kāds sirms vīrs līdzās silmalas avotam uzcēla sev māju. Augas dienas strādādams, viņš runājās ar koku saknēm, zariem, krijām, tāsīm. Mežezera meldri un priežu saknes viņa rokās savijās par brīnumainām vācelītēm. Bērzs labprāt at­deva savu rūsgani sudraboto tāsi, lai krietnais vīrs no tās izgatavotu kādu brīnišķīgu trauku. Smagnēji ozolkoka alus kausi paši steidzās uz avotu, kad meistars saviem viesiem vai ce­ļiniekiem gribēja pasniegt spēka dzērienu.

   Bet visbrīnišķīgākie bija viņa darinātie svečturi.

   — No zelta un sudraba man salst rokas,— tā viņš teica un darināja svečturus tikai no koka. Visbiežāk tie bija izgriezti no saules pusē auguša oša stiprās, gludās šķilas. Pa­rasti meistars tajos iesprauda gaiši zilas sve­ces. Viņam pašam tās atgādināja rudens vē­jos norūsganojušus kalnus un zilas miglas no kalnu gravām — atrastajām un neatrasta­jām atbalšu gravām.

    Ar laiku ļaudis pamanīja, ka meistara sveč­turiem piemīt brīnumaina daba: cauri klintīm, cauri mežiem, cauri kalniem tie spēja sare­dzēt, ja kādam draugam klājās grūti. Tādā brīdī pašas no sevis aizdegās visas sveces, un svečturis devās ceļā, saukdams līdzi savu saimnieku. Kā ceļinieki staigāja mežos un kalnos meistara darinātie svečturi. Daudzi gribēja sev tādus brīnumlukturus nopirkt. Meistars nepārdeva. Meistars dāvināja. Daži zināja stāstīt, ka meistars tos gatavojot naktī un, gaismu rādīdams, viņam pie loga stāvot staltbriedis ar lieliem, rudiem ragiem. Pado­mājiet tikai: ragi pelēki kā oša zari, bet iz­staro gaismu!

   Daži ziņkārīgi mēdza meistaram vaicāt, vai taisnība, ka spēka avota ūdeni reiz dzēris arī briedis, kuram bijuši sudrabaini ragi un kurš palīdzējis atrast Atbalsu gravu. Vārdos skopais meistars klusi atbildēja: — Jā, draudzībā jau Atbalsu gravu vieglāk atrast nekā mīlestībā ... un tas ari viss, ko varu jums sacīt.