— Vai nu sudraba ragu dēļ pusceļā palikšu! Taču spēka dzēriens gan man derētu. Ja tu, puisi, izskrietu cauri mežam, tur viņā pusē atrodas mazs avots. Atnes no tā man kaut vai dažas lāses. Gan jau līdz vakaram klints sienu saārdīsim.

   — Iešu, briedīt! — atteic puisis un skriešus dodas cauri mežam. Ne par asajiem bārbeļu krūmiem bēdā, ne dzelkšņainajiem aiviekstenājiem, kas stājas un stājas ceļā. Tik to vien atceras, ka briedītim vajag spēka dzēriena. Vai manu nedienu, vai tālu ceļu! Atskrēja krēsla, uzbruka tumsa, diena par īsu gara­jam ceļam. Nakts gara un melna kā mūža bēda. Tikai otrajā rītā puisis atgriezās pie klints un pasniedza briedim cepurē atnestu ūdeni. Briedītis dzēra neparasti ilgi, pēc tam paskatījās uz puiša rokām. Skuju sadzelksnītas, zaru sakapātas, bet siltas un gādīgas.

   — Tev visu mūžu vajadzētu citiem ūdeni sniegt! Tev, puisi, ir labas rokas!

   Bet puisim, raugoties uz draugu, seja pa­visam sadrūmusi.

   — Beigta, briedīt, tava krāšņā ragu rota! Manis dēļ pazaudēji savus sudrabotos ragus.

   — Vai nu sudraba ragu dēļ iešu darbu ne­pabeigtu atstāt, — atsmaida briedis un, sa­purinājis galvu, no visa spēka metas atkal pret klinti. Klints sašķobījās, tad gāzās. Aiz tās pavērās zaļa pļava, pavisam vasarīga pļava pilna baltiem naktsvijoļu ziediem.

   Puisis no prieka vai prātu zaudējis. Metas ziedos un šķin — klēpjiem vien, klēpjiem vien. Kad paskatās apkārt — no briedīša vairs ne vēsts. Kā ķēmīgas sumpurņu galvas guļ lek­najā zālē izsvaidīti klints bluķi, tālāk rudens zeltainumā norūsējuši meži, meži, meži. No briedīša vairs ne vēsts.

   Pa rudens ceļiem, caur mežu mežiem, pār kalnu kalniem pārnāca puisis mājās, nesdams veselu klēpi balto vasaras ziedu. Dienās katrā avotā dzirdīja, naktīs no salnām sargāja.

   Lepno sudraba svečturi viņš nebija atradis, lepno zvērādu arī ne, bet to vēlēšanos, kas šķita visnozīmīgākā, bija izpildījis.