Kādam tirgotajam bijuši divi pieauguši bērni: dēls un meita. Reiz tirgotajam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus bērnus atstāt? Sieva tam miruse un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest, tam īsti netīkas. Beidzot viņam ienāk tāds padoms prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa.

   Neba nu katru reiz tas labs, ko par labu dēvē: tā arī še. Kaimiņš līdz ko tirgotājs projām, tūlīt uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties; un bez tā vēl nākošā naktī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bij uguns pakulās.

   Kaimiņš tūlīt sagrābj meitu un pavēl viņas pašas brālim uz mežu aizvest, lai nolietātu. Brālis nedrīkst ne vārda iepīkstēties, citādi pašam tāds pats liktenis no kaimiņa. Mežā brālis tik paceļ mazo pirkstiņu pret māsu un, re: pirkstiņš sasalis. To redzēdams, tam iešaujas labāks padoms prātā: viņš pamāca māsu, lai bēg no šejienes projām. Abi noslauka gaužas asaras un tad izšķiras.

   Tirgotāja meita par mežu maldoties nokļūst mazā mājiņā, kur tai brīdī nevienas dvēselītes nav mājā. Istabā redz divpadsmit gultu, divpadsmit krēslu, divpadsmit šķīvju, divpadsmit karošu. Meita iestrebj no katra šķīvja pa lāsītei un tad paglabājas pagultē. Vakarā pārnāk divpadsmit vīriņi, paskatās šķīvjos un brīnās: "Te kāds cilvēks bijis pie mana šķīvja, te viens bijis pie mana, te pie mana! Ja viņš būtu jauns sievietis, tad turētum viņu par māsu, ja vecs, tad par māti. Tādēļ: ja kāds te kur paslēpies, lai nāk ārā; mēs apsolāmies nekā ļauna nedarīt!"

   Meita izlien. Šie tūlīt visi pretim un nu vairāk tik ne: "Mūsu māsiņa, mūsu mīļā māsiņa! Divpadsmit brālīši esam, nu mums vēl māsiņa!"

   Naktī citi vīriņi aiziet gulēt; bet divi paņem vienā rokā zāļu trauciņu, otrā zobenu un nostājās mājiņu sargāt, jo nikna ragana katru nakti nākot, ar viesuli mājiņu postīt. Māsiņa paliek abiem sargiem biedros. Te ap pusnakti viesulis šņāc, un melna ragana drāž mājiņai pāri. Šie, kā izvelk zobinus un gāž zāles acīs, tā ragana aiziet šķaudīdama. Citām naktīm esot kāvušies ilgi jo ilgi, bet šonakt ragana, kā par brīnumiem, ātri aizskrējuse.