Tā un tā, sulainis izstāsta:

      «Mana sieva to auda un rakstīja.»

     «Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ lielais lauva tev jāpārved ķēniņam. Labi, ka zinu.»

     To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm Bet sulainis bēdājās:

    «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!»

     Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas, drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama:

     «Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat tuvumā būs lanka, liela, liela lanka, un tur atradīs meklēto lauvu. Bet lankas malā redzēsi ērkšķu krūmu, aiz tā krūma lauva guļ, un pašā krūmā lauvas bērni rotā. Pielien krūmam, no šīs puses iedams, un paspied vienu lauvēnu, lai tas iebrēcas; tad lauva gāzīsies tev virsū, bet tu uzmet lakatiņu lauvam uz deguna, tūliņ lauvu māte paliks rāma kā sunītis un ļausies lakatu apsiet ap kaklu, lai ved, kur grib.»

    Labi. Sulainis tā dara un viegli jo viegli saķēra lauvu. Pārveda ķēniņam, ķēniņš liek lauvu ielaist dārzā un tūliņ atsauc burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Lauvu esot pārvedis, viņa nodomu izjaucis. Bet burvis atsaka: «Pagaidi rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»

     Labi. Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams:

     «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš!»

      Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku:

      «Sauc, cik grib!» - un iet savu ceļu.

      Aiziet pie ķēniņa: lai liekot sulainim pārnest lielo, ziedošo ābeli: aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā tāda esot. Ķēniņš pasauc sulaini:

      «Klausies! Aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā ir ziedoša ābele. Pārnes to man, cik ātri vien iespējams; ja ne, dzīvs nepaliksi.»