Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas, bet sieva mierina:

     «Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, es tamēr izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.»

      Sulainis tūdaļ rima bēdāties un aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti auda un rakstīja skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija rakstīts. Gaismiņā varenais lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un izvadīja tālā svešumā.

     Sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu; gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu - vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm - iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļavīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis? Tā un tā - sulainis izstāsta.

     «Mana sieva to auda un rakstīja.»
     «Tad tava sieva mana māsa; labi, ka zinu. Un manas māsas dēļ ziedošā ābele tev jāpārnes ķēniņam. Labi, ka zinu.»

      To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās:

      «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!»

       Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas, drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama:

      «Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat, necik tālu, zied meklētā ābele. Iekāp viņā un pārsvied lakatiņu galotnei, tad ābele paliks tik maza kā puķīte un viegli jo viegli pārnesīsi ķēniņam. Bet, iestādījis ķēniņa dārzā, noņem lakatiņu, tad mazā puķīte tūdaliņ izaugs par ziedošu ābeli.»

      Labi, sulainis tā dara un pārnes ķēniņam ziedošo ābeli vieglāk, nekā bija cerējis. Ķēniņš, ābeli dārzā redzēdams, pabrīnījās vien un atsauca burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Ābeli esot pārnesis, viņa nodomu izjaucis.

      Bet burvis atsaka:

      «Pagaidi rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»

       Labi. Rīta agrumā burvis steidzās pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļa gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams:

      «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš.»

      Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku:

      «Sauc, cik gribi!» - un iet savu ceļu.