Līdz to bija izteicis, te galdi apklājās un gardākie pasaules ēdieni kūpēja, bet turpat vēl tik jauki spēlēja un tik jautri dancoja, ka tikās vien klausīties. Čūska, ik nu gardumus iebaudīja, ik palika jautrāka. Sulainis prātoja: «Nu ir laiks!»

       Un tā tūliņ iesāka runāt, vai nevarot viņa gardos ēdienus arvien paturēt un tai vietā atdot mazo zelta kastīti, kas tur apakš krūtīm spīguļo?
     «Jā, tūliņ!» čūska iesaucās. «Kas tāda kastīte pret tik gardi baudāmiem ēdieniem?»

     Labi. Sulainis paņēma kastīti un steidzās mājā. Bet ceļā tam iesitās prātā kastīti pavērt un paskatīties, kas gan tur iekšā? Atvēra — ak tu žēlīgais tētiņ! Sāka tikai karavīri no kastītes laukā nākt kā siseņi, kā dūmi - nemaz izskaitīt, nemaz pārredzēt, īsā laikā liela, liela lanka pilna, ka ne apgriezties.

     «Ā!» sulainis domāja. «Nu esmu vīrā, pāriešu pie ķēniņa itin lepns.»

     Pārgāja ar lielo karaspēku pie ķēniņa, sieva iztek noraudājusies pretim:

    «Vīriņ, vīriņ, labi, ka laikā vēl pārradies, jo ķēniņš kā rūgta nāve man uzmācas, lai ejot pie viņa, tu esot miris; un burvis, tas negantnieks, viņu vēl piekūda.»

    To dzirdēdams, sulainis palika dusmīgs un uzsauca ķēniņam, kam viņš tā darījis?

    Bet ķēniņš sasauca arī savu karaspēku un vaicāja burvim, ko būšot sulainim atteikt.

    Burvis mācīja:

   «Atteic, ko tu gribi!»

    Ķēniņš tā atteica sulainim, bet nu sulainis iesāka ar ķēniņu karot. Karoja ilgi, beidzot ķēniņš pats pirmais krita, tad krita burvis un ķēniņa karaspēks. Nu sulainis palika par ķēniņu un dzīvoja ar savu sievu laimīgi.