Atlec klibā varde. Zemes māte dusmojas:

     «Kam tik vēlu?»

      «Jā, cienīgā ķēniņiene, sagulēju septiņus mēnešus slima drusku vājums kājas māc.»

      «Nu labi, labi! Bet vai nezini šo cilvēku aizvest pie aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

      «Kā nu nezināšu? Zinu gan.»

       «Tad aizved!»

      Un varde tūdaļ lēca pa priekšu, sulainis gāja pakaļ. Beidzot abi nokļuva pie mazām mājiņām bez logiem. Varde pārlēca slieksnim, sulainis iegāja līdz. Bet istabas stūri pie pakšķa bija slepens caurums; tur varde ielēca un pazuda, bet sulainis palika pie cauruma, domādams:

      «Vai te nu būs tas, ko meklēju? Varbūt gan, raudzīšu saukt.»
       Viņš sauca:

       «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to nezinu, ko! Nāc šurp, ja te esi!»
Līdz to bija izteicis, tūdaļ sāka zemes apakšā spēlēt un dancot; tāds troksnis, jādomā, vai pērkons ducina vai kas. Sulainis vaicā tālāk:

       «Atbildi man - vai esi tas, ko meklēju?»
       Balss zemes apakšā atbild: «Esmu tas!»

       «Nu, ja esi tas, pasaki man - pa kuru ceļu iespēšu vistaisnāki mājā pārkļūt? Gada laikā man bija jāatnāk un jāpāriet.»
Balss atbild:

      «Ja mēs taisni ejam, tad gan laikā pārejam, bet, apkārt iedami, ātrāk nepāriesim par gadu. Tomēr taisni iet nebūs viegli - tur gulēs liela, liela čūska uz ceļa, tā jau pa versti ar dzeloni cilvēkus pievelk un norij.»

      «Bet saki - vai tad nekādā ziņā nebūtu iespējams čūsku ievaldīt?»

       «Iespējams, iespējams! Tā nu ir, ja māk, var gan. Iesoli čūskai visgardākos pasaules ēdienus un saki, ka, ēdienu baudot, vēl spēlēs un dancos, tad viņa tevi nerīs. Par ēdieniem, zināms, nebēdā, es viņus apgādāšu, kādus vien liksi. Bet, tiklīdz čūska ēdienus pabaudīs un vēl dzirdēs, ka spēlē un danco, viņa priekā nezinās, ko darīt. Tad esi gudrs un prasi čūskai, lai atdod par taviem ēdieniem, kurus baudot tik jauki spēlē un danco, to kastīti, kas viņai apakš krūtīm. Viņa atdos, gan tu redzēsi, jo, kas jau priecīgs, tas arī devīgs - veca lieta.»

      «Labi!» sulainis atsaka. «Dosimies tad ceļā, kas tur būs, būs.»

       Un abi aizgāja - sulainis pa priekšu, brīnum balss no pakaļas. Gāja, gāja - uz reizi balss saka:

      «Nu vairs nav tālu, tūliņ raus tevi klāt!»

       Un tā rāva arī. Pierauj, čūska jau atpleš rīkli un grib sulaini rīt, bet sulainis lūdzas:

       «Nerij, nerij negatavu kumosu - došu labāk savā vietā gardākos pasaules ēdienus izēsties, kurus baudot vēl jauki spēlēs un dancos.»

       Čūska tūliņ apstājās, bet sulainis iesaucās:

       «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»