Aiziet pie ķēniņa: lai pasakot sulainim tā:

     «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

     Ķēniņš pasauca sulaini:

     «Klausies, aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

      Sulainis, to padzirdējis, pavisam bēdīgs ieiet pie sievas; sieva gan mierina vīru, bet pati arī nezin, kā nu paveikšot tādu darbu, kā ne. Beidzot tā saka:

     «Nebēdājies vis, ej tikai gulēt; es tamēr izaudīšu otrtik lielu lakatu ar vēl jo smalkākiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi, tikai pieglabā it īpaši labi, lai nepazūd.»

     Sulainis aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti nosvīdusi auda un rakstīja skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija austs, ne arī rakstīts. Gaismiņā lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un raudādama izvadīja tālā svešumā.

    Bet sulainis vēl nebija labi aizgājis, te ķēniņš paaicinās sulaiņa sievu un ieteiksies:

    «Vai zini ko? Tavs vīrs šoreiz gan laikam nepārnāks vairs, un kur tu, atraikne būdama, iesi? Tādēļ - man sievas vajaga - nāc pie manis par ķēniņieni.»

     Sulaiņa sieva domāja:

     «Kaitināt ķēniņu nebūtu gudri, tādēļ labāk mānīšu viņu un atteikšu tā: «Paldies par ķēniņienes godu; es jau arī neticu, ka šoreiz pārnāks, tomēr gadu drošības dēļ gaidīšu; ja tad nepārnāks - runāsim tad.»»

     Labi, lai tā paliekot.

     Bet sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu; gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu - vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm, iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļavīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?