Tā un tā - sulainis izstāsta:

    «Mana sieva to auda un rakstīja.»

     «Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ tev jāiet tur, nezinu, kur, un jāatnes tas, nezinu, kas! Labi, ka zinu.»

     To sacīdama, meita parāva lakatu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās:

      «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatu nenozaudē vien!»

      Un sulainis izgaidijās vienu dienu, otru dienu - meita nenāk un nenāk atpakaļ. Te trešā dienā ieskrien noskumusi ar visu lakatu:

     «Dzirdi jel, ko nu teikšu. Tavu darbu nespēju atrast. Trīs dienas izmeklējos, izskraidījos, muļķe palikdama, - nekur un nekur. Bet iesim pie vecās Zemes mātes, kas tagad jau septiņus mēnešus guļ nomirusi, bučo viņai ceļus, tad tā atdzīvosies un tavu darbu pateiks.»

       Labi, nogāja pie Zemes mātes. Sulainis nobučoja Zemes mātei ceļus. Bet Zemes māte palika dusmīga, ka neļaujot gulēt. Tad sulainis nobučoja otrreiz Zemes mātei ceļus. Nu vecā aprima, sasauca visus putnus kopā un vaicāja sulainim:

       «Ko gribēji?»

       «Gribēju runāt, kas tā par lietu: aizej tur - nezinu, kur, atnes to nezinu, ko!»
       «Nu, putni mani!» Zemes māte iesaucās. «Vai jūs nezināt, kur tāda lieta atrodama?»

        Putni atteica: «Nezinām vis!»

       Tad Zemes māte sasauca visus zvērus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!  Zvēri atbildēja:

       «Nezinām vis!»

       Tad Zemes māte sasauca visus ložņātājus, visus zemes tekātājus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: aizej tur nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!

      Ložņātāji un tekātāji atbild:

       «Nezinām vis!»

      «Nu diezin, vai jel maz visi esat sanākuši?» Zemes māte ievaicājās.

       «Neesam visi, āre, klibā varde palika pakaļ.»