Labi. Rīta burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu, ko nakti bija sagudrojis. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas izgadījās balts cilvēks, sacīdams burvim:

     «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš!»

      Tomēr burvis tev klausīs, atmet ar roku:

      «Sauc, cik gribi!» - un iet savu ceļu.

      Aiziet pie ķēniņa - lai liekot sulainim pārvest lielo lauvu, aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā tāds esot. Ķēniņš pasauc sulaini:

     «Klausies! Aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā ir lauva, pārved to man, cik ātri vien iespējams, ja ne - dzīvs nepaliksi.»

      Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas. Bet sieva mierina:

      «Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, iestiprini spēkus, es tamēr pa nakti izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.»

      Labi. Sulainis rima bēdāties un aizmiga saldi, bet sieva auda un rakstīja cauru nakti skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vel nebija rakstīts. Gaismiņa varenais lakats bija gatavs. Nu sieva modināja vīru un pavadīja uz tālo svešumu.

      Sulainis, nabadziņš, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā, tumšā, lietainā naktī, pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm - iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina un izguldina ceļavīru un rītā agri jo agri ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa vien tikai nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai paša lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?