Labi. Trešā dienā vecītis atkal aiziet, atstādams šo vienu. Bet nu sulainis tūliņ atraisa lūku, aiziet ezera malā un gaida baltās pīlītes. Drīz pīlītes klāt, paliek par meitām, novelkas un ieiet ezerā peldēt. Tamēr šis savai, ko ielūkojis, paņem drēbes un cilā un brīnās:

    «Kas par varenu apģērbu!»

    Bet meita izpeld malā un lūdzas un lūdzas:

    «Puisīti mīļais, nejoko mani, noliec drānas, kur bijušas!»

    «Lūdzies, cik gribi, nelikšu un nelikšu; solies man svēti par līgavu palikt, nelaisties projām, tad atdošu drānas, ātrāki ne.»

    Nu šī stostīsies, nu šī gorīsies, nemaz lēti sadomāt; beidzot tad, tad teiks gan to vārdu «jā» un vēl nosolās svēti, ka neiešot projām, kaut abas māsas diezin kā labinātu.

    Tagad sulainis atdeva drānas. Šī ātri apvilkās un aizgāja līdz vecīša pagalmā. Bet abas māsas palika par pīlēm un aizlaidās prom. Vakarā vecītis pārradās un tūliņ salaulāja sulaini ar līgavu.

    Bet pēc kāda laika sulainis sacīja vecītim:

    «Iešu ar sievu pie ķēniņa, citādi viņš nezinās, kur esmu palicis.»

     Vecītis atteicis:

    «Ej, ej, dēls, un dzīvo laimīgi; tikai pasargies ķēniņa priekšā uzlielīt sievu. Labākais, ja ķēniņš ne zināt nezina, ka te esi apsievojies.»

     Labi. Sulainis pāriet mājā un nesaka nevienam, ka svešumā precējis tik daiļu sievu; arī sieva nerādās ne ķēniņam, ne citam. Savu laiku tā gāja labi, bet ķēniņš vienreiz, otrreiz apmāna, ka sulainis nav vairs senākais. Bijis kur bijis - savā istabā vien tikai grib krupt. Reiz sulainis atkal pa slepeno pusi bija nozudis ķēniņam. Bet šoreiz ķēniņš bija gudrs, paglūnēja pa atslēgas caurumu, ko šis tur istabā dara? Ierauga: sulainim tik daiļa sieva kā saule.

    «Tas taču neiet!» viņš domā, «tik daiļas sievas tikai ķēniņiem pieklājas. Bet kā viņam atņemt? Pag, atsaukšu burvi!»

     Atnāk burvis: ko laba teikšot? Tā un tā - sulainim tik daiļa sieva kā saule. Kā viņš to iemantošot?

     «Kā iemantot? Dodi sulainim tādu darbu, ko neiespēj izdarīt, tad tev būs iemesls nomaitāt viņu un atraikni dabūsi. Bet pašu darbu pateikšu rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»