Sulainis vienai paņēma drānas un cilāja un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, beidzot apmānīja, ka nav vairs labi; viņa piepeldēja malā un lūdzās žēli:

    «Puisīti mīļais, nejoko mani; atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.»

    Ko darīsi? Atdeva arī. Bet šai paša acumirklī meitas pārvēršas par pīlēm un šo pārvērš par balodi; pīles tūliņ aizlaižas, bet balodis noskatās vien. Še nu tev bija!

    Vakarā vecītis pārnāk, ierauga sētā mieta galā balodi. Viņš, zināms, tūliņ noprot, kas noticis, un, labi izrājis, pārvērš šo atkal par cilvēku.

    Otrā dienā vecītis atkal aiziet un atstāj šo vienu pašu mājās. Nu sulainis staigā, staigā pa dārzu, beidzot nevar nociesties, atraisa lūku vārtus un ies atkal ezera malā. Aiziet, izskatās tādu brīdi un patlaban grib nākt atpakaļ, te gaiss iešmīkstas, baltās pīlītes klāt atkal, ātri, ātri paliek par daiļām meitām un iebrien peldēt. Sulainis domā:

    «Ē! kad tu izčibējis laukā! Tādas reti redzamas. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.»

     Nu paņēma vienai drānas un cilāja un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, drīz apmānīja, ka nav vairs labi; viņa piepeldēja malā un žēli, žēli lūdzās:

     «Puisīti mīļais! nejoko mani, atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.»

      Ko darīsi? Tā lūdzas, atdeva arī. Bet tajā pašā brīdī meitas pārvēršas par pīlēm un aizlaižas, bet sulainis paliek par cūku un noskatās vien. Vakarā vecītis pārnākdams ierauga cūku sētsvidū un tūliņ noprot, kas noticis. Neko darīt - pārvērš atkal par cilvēku un tad saka tā:

      «Ja tev tā viena tik vareni patīk, nu, manis dēļ, preci tad viņu.»

       «Jā, preci, nu preci! Viņa jau nepaliek pie manis, ik atdodu drēbes, ik aizlaižas.»

        «Nepaliek! Kā lai paliek? Kam atdevi drēbes, kam ļāvies pielūgties? Neatdod drēbes, kamēr svēti nav apsolījusies pie tevis palikt.»