Kāds tēvs sūta savu dēlu pasaulē darbu meklēt. Dēls iedams satiek mežā vīru. Vīrs prasa:

   «Vai nevari pie manis nākt par kalpu?»
   «Kālab ne? Cik maksāsi par dienu?»
   «Sieku naudas!»
   «Labi!»

   Dēls aiziet vīram līdz. Nu iet, nu iet līdz vēlam vakaram, beidzot apstājas pie lielas alas. Vīrs lien alā iekšā - dēlam jālien pakaļ. Kādus simt soļus palīdušiem, gadās uz reizi gaišs, paskatās - alas dibinā tāda pils, ka mirdz vien, un visapkārt liela, plaša pasaule.

   Ieiet pilī - ēdieni, dzērieni tie labākie, jāsaka, ko savu mūžu neesi baudījis, tas viss, cik tik vēlies. Bet, līdz labi paēd, te vīrs - tas bijis velns - jau ieminas:

   «Dēls, ja esi paēdis - nāc, ierādīšu darbu!»
   «Jā, jā!»
   Vīrs aizved dēlu uz stalli un saka:

   «Tavs darbs tikai būs arvien apkopt šos četrus kumeļus un stalli izmēzt.»

   «Jā, jā, padarīšu gan!»

Vīrs aiziet, un dēls sāk kumeļus kopt, bet viens kumeļš paēd, paēd - nopūšas, paēd, paēd - nopūšas.

   «Kādēļ, zirdziņ, vienā gabalā tā nopūties?» dēls jautā.