Beidzot, kad kungs apņēmies vecīšus savā pilī uzturēt, tad vecīši pielaidušies un aizbraukuši līdz uz pili ar visu kaziņu.

   Pilī vecajiem sviežas brangi, kā jau pilī.

   Bet nu gadījās — kungam reiz uz veselu nedēļu jāaizbrauc. Viņš lūdz savas trīs māsas, lai kura katra pa to laiku pieņemtu kaziņu pie sevis. Abas vecākās māsas par to negrib ne dzirdēt;jaunākai māsai cita sirds: tā pieņem labprāt un vēl guldina uz zīda spilveniem. Otrā nedēļā kungs pārbrauc un pasaka māsām, ka tai un tai muižā lieliskas dzīras — lai tik nu taisoties. Dzīru dienā vecākās māsas jau itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: «Brauc, brauc tu ar māsām, es palikšu mājā pie kaziņas!»

   Šie trīs aizbrauc. Vakarā, tumsai metoties, kaziņa saka: «Māsiņ, vai nebrauksim mēs lai uz dzīrām?»

   To dzirdēdama, jaunākā māsa saraujas, jo tai nebija ne prātā nācis, ka kaziņa ir runāt māk.

   «Vai, kaziņa, kā man tas nebija ne prātā no tevis valodiņu dzirdēt!»

   «Lai, lai, māsiņ, tik nesaki to savām māsām, tavs brālis gan to zina, bet tas cieši apņēmies to nevienam neteikt. Tavām māsām cieta sirds, ar tām man netīk ielaisties. Bet saki — vai brauksim?»

   «Brauktu gan — kā lai aiztiek?»
   «Nekas, pagaidi!»

   Kaziņa nu iztek laukā un iebrēcas. Tā tūlīt sudraba karīte klāt ar četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem. Sulaiņi ienes abām sudraba drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk sudraba drānas un pārvēršas par daiļu meiču. Kučieri nu tik noplīkšķina pātagas, un — viens divi! — karīte dzīrās klāt. Ieiet iekšā: visi kungi saplok un nevar izbrīnīties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un domā pats pie sevis: «Ja varētu šo daiļo meiču dabūt, tad tūlīt precētu!»