Viņš sāk apprasīties, bet šī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu, kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas — viņš klusi pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un pēc dzīrām sudraba karītei pakaļ dzīties, lai izzinātu, kur karīte paliek. Bet ir tas neizdodas, jo sudraba karīte acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.

   Šīs divas jau sen mājā, sen pārģērbušās, sen izgulējušās, turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārrodas.

   Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpušas, kad tūlīt pirmais vārds: «Vai, māsiņ, ko mēs redzējām! Tur atbrauca sudrabota karīte ar sudrabotām princesēm. Gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām, aizgāja kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev deva redzēt?»

   Pēc kāda laika cits kungs atkal tur lielas dzīras, pats ķēniņa dēls arī tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: «Brauc, brauc ar māsām, es palikšu pie kaziņas.»

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa iztek laukā, iebrēcas, un te tūlīt zelta karīte ar četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pār-vēršas par staltu meiču. Kučieri nu tik noplīkšķina pātagas, un -viens divi! - karīte dzīrās klāt. leiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejojot abi - kā kaziņas kungs, tā ķēniņa dēls — domā: «Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt.»

   Ķēniņa dēlam patīk kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr ko tas viss palīdz? Šīs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nospriež atkal jātniekus pakaļ laist, bet velti - karīte pazūd kā miglā!