Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: «Vai, māsiņ, ko mēs redzējām! Tagad atbrauca zelta karīte ar zelta princesēm, bet, kur viņas palika, to nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt - nelīdzēja. Kas tev to deva redzēt?»

   «Lai, lai, kas tad nu no lielas redzēšanas atlec?»

   Pēc kāda laika pats ķēniņa dēls taisa dzīras un salūdz visu -visādus ļaudis. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā māsa atsaka brālim: «Brauc, brauc tu viens pats ar māsām, es palikšu pie kaziņas!»

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa saka uz jaunāko māsu:

   «Vai zini, māsiņ, šovakar mans laiks nobeidzas par kaziņu būt.

   Tagad apvilkšu dimanta drēbes un tad arī viņas valkāšu, tu tāpat.

   Kaziņas kažociņu ietīšu lakatiņā, iedošu sulainim, un, kamēr mēs uz dzīrām būsim, lai sulainis kažociņu sadedzina.» Kaziņa nu iztek laukā, iebrēcas, un tā tūlīt dimanta karīte ar četriem dimanta zirgiem, diviem kučieriem, trijiem sulaiņiem klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu kušķīti un nosaka tā: «Šo kušķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzīrām esam! Bet neskaties, kas tur ietīts, citādi tu nelaimīgs uz visu mūžu!»

   To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karītē un - viens divi! -nolaiž ķēniņa dēla pilī. leiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadījušās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un iečukst ausī: «Kaut varētu tevi par sievu dabūt!»