Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un iečukst arī tai ausī: «Kaut varētu tevi par sievu dabūt!»

   Bet, līdzko šos vārdus izteikuši, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un iečukst: «Brauksim tūlīt mājā, jo mana kaziņas āda rūk rūkumā!» Acumirklī šīs pazūd, ka nedabū ne apskatīties.

   No rīta kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: «Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?»

   «Gribu, gribu, bet saki man - kur tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?»

   Kamēr šie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā    māsa nu ņemas visu izstāstīt. Visi priecājas, tik vecākajām māsām nebija labi ap dūšu. Viņas knaibīja pirkstus un nožēloja, ka pret kaziņu tādas bijušas.

   Otrā dienā ķēniņa dēls, par to dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlīt sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas! Ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu - otrā galda galā.

   Abi vecīši, senākie pirtnieki, arī bija kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecīšiem patencināt, ka toreiz neliegušies ar savu kaziņu uz pili nākt.