Vecos laikos kāds ķēniņš aizjājisuz deviņiem gadiem karā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada vecu dēliņu. Šo dēliņu ķēniņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulīti rūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņemas: būšot pate ēdināt, pate guldināt, citam neļaušot ne rokās paņemt. Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un saprātīgs, kā citiem ļaudīm desmit gadu veci bērni, turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru staltu jaunekli, kam prāts tik zobinu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa mīļā! Mājā man nav nekā ko darīt - iešu tētiņu meklēt."

   "Labi, labi, dēliņ - posies vien un eji, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."

   No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur - pašā mežmalā - ierauga tik lielu galvu kā siena kaudzi, un apakš galvas lielu zobinu. Viņš grib zobinu ņemt, bet galva saka: "Ja tu, dēliņ, apņemies ar šo zobinu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt, citādi ne.""Labi, labi, mīļā galviņa, gribu tev palīdzēt, bet, vaj nezini pateikt, kur mans tēvs?"

   "Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pateikšu, kur tavs tēvs. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā klints kalnā, tomēr tā neej: apvelc manas bruņas, uzsēdies manam kumeļam mugurā un tad. Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērti burvim tik vienu vienīgu reizi, otrreiz ne, citādi nebēdnieks atdzīvosies."

   Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu, viena mala tik drusku turas pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes!"

   Bet ķēniņa dēls atbild: "Labs kara vīrs tik vienu reizi cērt - necirtīšu vis!"

   "Nu tad man taču reiz jāmirst gan, tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.
   Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palīdzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji. Ņem manu kumeļu, bruņas, zobinu un jāj uz mājām, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs, gan viņu satiksi."