Viņos laikos dzīvoja saimnieks, kam nebija bērnu. Saimnieks vēl neko tamdēļ neguģējās, bet saimniece varēja dienu mūžu nogremsties, nobēdāties. Un, kad nu vēl, par nelaimi, pēc septiņiem gadiem saimnieks nomira, tad saimnieces bēdām vairs nebija gala.

   «Kaut nu arī vīrs miris - jāpacieš, bet, ja tik man bērniņš būtu, ko pačunčināt.»

   Te atraitne kādu dienu izdzird, ka pilsētā nabags vīrs šauras pārtikas labad nodomājis no saviem deviņiem bērniem vienu atdot citam audzināt. Saimniece uz pēdām liek kumeļu aizjūgt un brauc uz pilsētu. Tomēr, kā neiet, tā neiet, vīrs patlaban aizdevis jau bērnu.

   «Kad tu izčibētu!» puisis iesaucās, «izbraukājāmies par velti, saimniece.»

   Saimniece savās nedienās neatbild ne pušplēsta vārdiņa.

   Atpakaļ laižot, braucēji ierauga netālu no mājām, pār upi braukdami, lielu zivi uz krastu izlecam. Zivs tā ķeparājās, it kā nespētu atpakaļ tikt. Puisis knaši izlec no ratiem un domā zivi noķert, bet zivs atlec ūdenī atpakaļ, sacīdama:

   «Lai nāk pati saimniece, tad ļaušos!»

   Ies saimniece, jā - zivs atkal izlec uz krastu un saka:

   «Klausies, saimniece, paņem mani, nokauji, izvāri un apēdi, tad Laimiņa dēlu dos, tik pieraugi, ka neviens cits no manis ne kumosa nebaudītu!»

   Saimniece tā dara, piesacīdama meitai, lai no zivs viruma un gaļas nebaudītu. Bet meita tev klausīs? Esot taču jāzin, kā pa sāli, - un vai tad gan citām dienām saimniece katrreiz nākusi pavārnīcu laizīt? Ko tur tik daudz, nokniebj kumosu no zivs - labs, pabauda pie pavārnīcas - labs. Zvīņas, ķidas turpretim pavarda malā labi neizskatās, tās pa durvīm ārā mēslenīcā. Bet ķēve, sētsvidū cauru dienu tik mauru grauzdama, iečāpo mēslenīcā un apēd zvīņas, apēd ķidas.

   Ko tur arī teikt - kur bads, tur pat ķidas gardas! Saimnieks miris - tā nav, puiša cauru dienu arī neredz mājās, nabaga ķēvītes vēderam svētdiena, kurkst vien.

   Bet kas nu notika nākošā naktī? Nākošā naktī saimniecei piedzimst dēls, meitai piedzimst dēls un ķēvei arī dēls. Ļaudis iesauca ķēves dēlu par Kurbadu.

   Zēni visi trīs uzaug kopā, tik Kurbads par abiem drošāks, dūšīgāks. Viņa mīļākais ēdiens ir riekstu kodoli, dzēriens - ķēves piens un mīļākā guļasvieta uz mūrīša pie krāsns. Piektajā gadā Kurbads, pa mežu lēkādams, jau negriež ceļa mazākiem kociņiem, sestajā gadā nav vairs neviens koks par lielu, un septītajā tas nebaidās ne no vilka, ne no lāča.

   Tā nu Kurbads pēc gadiem pieaug par tik lielu stiprinieku, ka visi māju darbi tam - pat tie visgrūtākie - tīri nekas. Sviedrus uz pieres - kā citiem cilvēkiem - viņš vēl nav dabūjis redzēt. Tad iekrīt prātā kaut kādu vērīgāku darbu uzsākt, mazākais, tādu, kur dabūt sviedrus noslaucīt.

   Kādu dienu stiprinieks saka abiem pusbrāļiem, saimnieces dēlam un meitas dēlam, ka vakarā nodomājis jauno istabu iztīrīt. Šo jauno dzīvojamo ēku bija uzcēlis nelaiķa saimnieks, bet viena liga - saimnieks nodomājis, kā šodien tieievadās, bet Ļaunais kā vakar jau priekšā. Nelīdzēja nekas, dzīvot tur nebija iespējams un ļaunos izķuidīt ne tik. Pusbrāļi gan pretojās, ka pa trim nebūšot taču iespēt to, ko visi mājinieki nepaspējuši kopā, bet Kurbads atbild:

   «Tas, kas vārīts un cepts, tas tai gudrībā nevar nākt kā tas, kas zaļš apēsts.»

   Beidzot pusbrāļi arī paklausa un iet uz apsēsto istabu līdz. Tumsai metoties, istabas sienu šķirbās sāk kukainīši, mušas šitā runāt:

   «Nu redzēs gan, vai šie neizspruks kā spaļi laukā! Lai tik mūsu trīsgalvju kungs tiek pār upes tiltu pāri.»

   Kurbads šo sarunu dzird, bet pusbrāļi ne. Priekš pusnakts Kurbads saka uz meitas dēlu: