Vienam ķēniņam bija princese, kas varēja katru mīklu uzminēt. Tādēļ princese bija izdaudzināta pa pus pasauli - visi nāca gudro princesi apbrīnot, visi pēc viņas precēt. Beidzot ķēniņš saka: "Ilgāki to nevaru vairs izturēt - katru dienu mana pils ar preciniekiem kā piebāzta. Tagad izlaidīšu šādu ziņu - kas manai meitai tādu mīklu uzdos, ko viņa nevar uzminēt, tas lai tad viņai paliek par vīru, bet tos, kas manai meitai mīklas uzdos, kuras viņa var uzminēt, likšu pakārt." Tas līdzēja, jo no tās dienas lielo precinieku drūzmu ne redzēt neredzēja.

   Tā tas palika labu laiku.

   Te uz reizi trīs tēva dēli tikmēr lielās, kamēr salielās ar princesi spēkoties. Vecākais brālis iet ar savu gudrību pirmais uz pili. Viņa mīklas bija gan gudras, bet princeses atbildes vēl gudrākas, nekā darīt- jāiet pie kārtavām. Otram brālim neizgāja labāki. Nu taisās jaunākais brālis uz pili, bet tēvs, māte to vairs nelaiž - kas tad būšot pēc viņa nāves mājiņā palikt, kas abiem vecumā maizes dot? Jaunākais brālis tomēr neatlaižas, viņš krīt klāt lūgties, kamēr tēvs vēlē arī. Bet māte ne uz to pusi: divi dēli esot jau palikuši pie kārtavām, trešo ne par ko nelaidīšot.

   "Kad tu izčibētu, nu jārauga klusu aizkļūt!" nodomā pie sevis. Kādu dienu dēls saka mātei: "Klausies, māmuliņa - man jājāj uz mežu stirnas šaut, ieliec cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu."

   Bet māte tūlīt nomana, uz kurieni dēls nodomājis aizkļūt. Viņa sadusmojas un ieber klincītī nāves zāles, pie kam raudādama nočukst: "Tikpat, kamēr tu mirsti pie kārtavām, mirsti labāk uz ceļa, mazākais man nebūs tas kauns jānes, ka trīs dēli tādā negodā miruši!"