Kādam zvejniekam apmirst visi dēli, tik jaunākais paliek. Tēvs jaunāko dēlu iesauca par Pastari.

   Reiz zvejnieks, ar savu Pastari jūrmalā zvejodams, ierauga lielu, savadu kuģi. Kuģis pienāk pie malas un apstājās. Neviena cilvēka neredz. Te uz reizi iznāk no kuģa apakšas liels vīrs - tas bijis pats velns - un uzsauc zvejniekam: "Ved šurp man savu dēlu - Pastari!"

   Zvejnieks atbild: "Ne es dēlu vedīšu, ne došu!"

   To dzirdēdams lielais vīrs ielec jūrā, izbrien malā, paķer Pastari, aiznes to uz kuģi un aizbrauc, kā viesulis. Pret vakaru kuģis apstājās jūras vidū pie kādas skaistas pils. Lielais vīrs ieved Pastari pilī un ierāda tam īpašu istabu, pieteikdams: "Ja nakti kaut ko dzirdi, tad nededzini uguni un neskaties!"

   Pastaris nu paliek viens pats istabā. Viņš noskumis doma: "Kas nu ar mani notiks, kas nenotiks - redzēs gan!"

   Vakarā tas liekās gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris doma: "Čabinies, cik tu gribi, ne man uguns ir brīv dedzināt, ne arī ir, ko aizdedzināt!" Tā paliek. Otrā naktī tāpat. Trešajā naktī Pastaris nodoma pie sevis: "Tavu brīnumu ! kas te varētu vienā gabalā čabināties? Pag, pag, rītā runāšu lielajam vīram, lai aizved mani uz vienu dienu pie tēva pasērsties. Ja viņš to darīs, tad parunāšu tēvam šķiltavas un degli. Tā būs pareizi: gan tad tevi, putniņu, ieraudzīšu."
No rīta Pastaris runa lielajam vīram, vaj nevarot viņu aizvest uz vienu dienu pie tēva pasērsties.
   "Kālab ne!" lielais vīrs atbild. "Bet atpakaļ braucot tev nav brīv it neka no tēva mājam līdz ņemt. Tad vēl: es palikšu uz kuģa tevi gaidīt, ja pret vakaru pirmo reizi kliegšu, tad atstāj tēva mājas un nāc, ja otrreiz kliegšu, tad esi jau pusceļā, ja trešoreiz kliegšu, tad jābūt uz kuģa."