Reiz jūrmalā dzīvojis nabags zvejnieciņš. Viņš tikai pārticis no jūras zivīm - ko vienā dienā izzvejojis, to otrā dienā ēdis. Bet nu reizi atgadījies, ka astoņu dienu laikā ne ķīša nenoķēris. Bads jau rēgojies gar visiem pakšķiem. Devītā dienā negājis labāk. Izsalcis, noskumis tas atgriezis muguru uz kāpu pusi un airējis uz mājām. Bet tai pašā acumirklī zvejnieks pamanījis laivu ar deviņiem vīriem tuvojamies. Piebrauc laiva klāt - nav vis deviņi vīri, bet viens pats vīrs deviņām galvām. "Vaj ķeras ar kas?" deviņgalvis jautā.

   "Ne, neķeras. Tagad jau devīto reizi velti izzvejojos. Esmu izsalcis kā suns, ko lai ēd, kad nevar noķert!"

   "Nevien tas," deviņgalvis atteic, "tu badā nomirsi, jo zivis tev ātrāk neķersies, kamēr man savu dēlu par puisi atdosi. Nedoma tik, ka tavam dēlam pie manis neklāsies labi - viņam būs laba lone, labas dienas. Ja tā esi ar mieru, tad atvedi rītu, šādu laiku, dēlu te šurp. Zivis, to apgalvoju, tūlīt ķersies, kā ļum vien."

   Tēvs paklausa un atved dēlu. Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu un tēvs žēli tam noskatās pakaļ. Sirds gan sāp, bet ko darīt - tik nelabi vienādi, kā otrādi.

   Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu pār jūru vien līdz vienam kalnam. Kalna malā deviņgalvis izlec no laiviņas un pazūd uz kalna. Dēls gaida gaida savā laiviņā līdz vakaram, bet nevarēdams nekā sagaidīt, tas atstāj laiviņu un kāp kalnā raudādams. Beidzot viņš atron caurumu kalnā un ieiet iekšā. Tomēr tāļu arī nevar tikt, jo gadās vara vārti priekšā. Viņš pieklauvē pie vārtiem. Te iznāk daiļa meiča un brīnās: Vai, puisīt, kur tu te iekūlies?"

   "Es esmu te salīgts par puisi. Vaj kunga te nav?"

   "Kā nu nav, viņš guļ. Bet, saki, vaj tu varēsi visu to izdarīt, ko viņš tev liks?"

   "Vaj varēšu, to nezinu, redzēs!"

   "Ja tu apņemies man par vīru palikt, tad es tevi glābšu!"

   "Kālab ne!"