Nu brāļi paņem katrs savus zvērus, savus palīgus, un tad domā izšķirties. Bet, iekams šķiras, tie norunā lielajā ozolā katrs savu nazi iedurt. Ja kāds no abiem atgrieztos un atrastu brāļa nazi norūsējušu, tad tā ir zīme, ka brālim nelabi klājas. Ja spožu, tad, zināms, — vislabāk. Vecākais brālis iet apkārt, jaunākais — tiešām. Otrā dienā vecākais brālis notiek kādā pilī. Pils tīri izmirusi: vairāk ne dvēselītes iekšā kā tikai viena vienīga meiča.
   «Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?»
   «Citi ļaudis skrēja baltajam briedim pakaļ un palika par akmeņiem, arī tētiņš tā aizgāja.»
   «Jā, jā, meitiņ, tie skrēja bez palīgiem, bet man palīgu čum un kust, gan briedi noķeršu.»
   Iziet ārā — jā, baltais briedis velk gar pili garām, šis ar saviem palīgiem pakaļ. Uz reizi baltais briedis pazūd. Vecākais brālis nu paceļ acis uz augšu un ierauga vecā apsē nejauku raganu. «Nāc zemē, vecā ragana, jeb es sūtīšu savu lāci pakaļ, lai nones tevi ar godu!»
   «Iešu, iešu, atvēli tik man šo stibiņu taviem biedriem piesist, lai viņi man neiekož.»
   Šis atvēl, bet, tikko ragana ar stibiņu piesit, te visi zvēri, visi palīgi, ar visu vecāko brāli paliek par akmeņiem.
   Pēc laba laika jaunākais brālis atnāk pie ozola atpakaļ un ierauga sava brāļa nazi pavisam norūsējušu. Viņš tūdaļ griežas atpakaļ brāli meklēt un nonāk tai pašā pilī, kur viena vienīga meiča.
   «Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?»
   «Citi ļaudis skrēja baltajam briedim pakaļ un palika par akmeņiem. Reiz atnāca pat kāds jauneklis ar visādiem zvēriem, palīgiem, un domāja briedi noķert, bet kas to deva — palika tāpat par akmeņiem.»
   «Tas mans brālis, tas mans brālis, kā lai viņu atpestīju?» «Brāli tu neatpestīsi, pesties labāk pats no šejienes vaļā un, ja būtu iespējams, ņem mani arī līdz. Tu, puisīt, nezini, kas tur viņa apsē par raganu. Ar vienu vārdiņu, mazu irbulīti viņa pārvērš tevi, mani un tavus zvērus par mūžīgiem akmeņiem. Un tā raudzīs arī atriebties, ja tik izzinās, ka tevi te pieturu. Bēgsim, puisīt, pie laika!»