No rīta tam iešaujas prātā kaut ko ar saviem zvēriem, palīgiem, pamedīt, lai nešalktu. Meiča paliek mājā un ierauga prievieti. Tā domā: «Tādu labu sienamo tā nevar vis mētāt — apsiešu zeķīti.»
   Tomēr, zeķi siedama, tā apvicina prievieti no kreisās puses uz labo. Tai pašā acumirklī gadās pār uguns upi dzelzs tilts, un ragana upei pāri. Nu skrien zvēri, nu skrien palīgi raganai virsū. Šī arī nevar nekā darīt, jo stibiņu steigdamās aizmirsusi pie apses. Bet tādai tev trūks padoma? Viens divi! liela bedre gatava, un zvēri, palīgi, kurš nāk, tas iekšā, kurš nāk, tas iekšā. Kad visi bedrē sabiruši, tad klauks! biezas trejdeviņas dzelzs durvis virsū, un kur tad nu? Tagad jaunākais brālis ar meiču spīlēs. Ragana tik smej vien un saka, lai tūlīt kurinot pirti, nomazgājoties balti un tad lai sataisoties viņai uz brokastu. Šie nu kurina pirti, un ragana apguļas saulgozī. Spriesti vēl nav ne remdeni, te brieža galva klāt un saka: «Muļķīši, ko jūs tā ar kurināšanu steidzaties? Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis nu tik trijās dzelzs durvis izlauzuši. Čužinieties labi ilgi, kamēr visas durvis izlauztas!»
   Līdzko brieža galva labi aizgājusi, te ragana arī klāt.«Guļu, guļu, nevaru sagaidīt. Kas ir — vai būs drīz izkurinātā?» «Vienam pērējam būtu puskurināta, diviem vēl jāuzmet.» «Nu, kad tik ilgi velkas, tad divus uz brokastu nemaz negribu.» To teikdama,ragana pakampj meiču un izrauj viņai to priekšzobu, kas no tīra zelta. Šis zobs bija meitiņai pašas Laimas mātes dāvināts, un, kad tas nebija mutē, tad tai bija jāmirst. Nu tā arī bija - meitas zobs no mutes ārā, meita nomirst. Ragana ieliek meitu dzelzs šķirstā un aprok uz krustceļa. Kamēr ragana nodarbojas, te brieža galva atkal klāt.
   «Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidīs atkal trīs durvis izlauzuši!» Ragana, pārskriedama no meičas bērēm, nu vēl vairāk izsalkusi, tā uzbļauj: «Kurini ātri, ja nebūs drīz, tad ēdīšu tevi melnu!» «Būs, būs drīz, tik vēl ūdenim jāpasilst.» Ragana apguļas saulgozī, brieža galva atkal klāt. «Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis lauž beidzamās durvis. Nu tik gaidi palīgus!» Nebija ilgi — te visi zvēri, visi palīgi, klāt. Katrs noslēpjas savā vietā: zaķītis pabeņķī, stirna zem lāvas, lapsa padurvē, vilkstoverī,lāciskrāsnsstūrī,lūsisdaracaurumā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis un jaunākais brālis krāsns bedrē. Te pēc brīža nāks ragana un uzbļaus: «Vai nu reiz būs?» «Ir gan, nāc tik iekšā!»