«Čiks!»durvis noiet,un ragana ielien. Nu bija ko redzēt! Kampējs kampa, Lauzējs rāva, Dzelzsšķaidis ārdīja, lācis zvēla, vilks plēsa, lapsa koda, lūsis skrāpēja, stirna spēra, zaķītis bēga, un jaunākais brālis ar garmeti krāva. Tomēr raganu pavisam piebeigt tie neattapa, jo pirts durvis bij palikušas vaļā un šī projām. Nu bij visi priecīgi.Tomēr, kad jaunākais brālis iesāk par meiču stāstīt,tad priecīgie ģīmji paliek par noskumušiem un visi vienā mutē apņemas meiču uzmeklēt. Zaķītis lec pa priekšu, vilks un suņi ošņā pēdas un, re, ošņā, ošņā, kamēr uzošņā. Lūsītis, stirna tūlīt uzrok dzelzs šķirstu,lācis izveļ ārā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzsšķaidis atlauž dzelzs vāku, un lapsa, dakterītis, pagalvī atrod zelta zobu. Jaunākais brālis nu ieliek zobu, kur izrauts, un paskaties — meiča dzīva, vesela.Tagad vēl visi uzmodina ar prievieti briedi un tad jāj uz pili atpakaļ, kā atjājuši. Uz ceļa lapsa, gudriniece, saka:«Visu ko varam izost,bet to taču nevarējām viņu reizi izost, ka ragana stibiņu aizmirsusi apsē. Vai tad mums vajadzēja vēl tik tālu bēgt?»
   «Nekas, nekas,» briedis atbild. «Tagad pavēlēsim raganai bez stibiņas no apses nokāpt un, ja viņa neklausīs, tad gāzīsim apsi gar zemi.»
   Labi. Tie nonāk pie apses. Ragana sēž kā tupezis un kunkst: «Man salst, man salst! Laid mani zemē sasildīties, bet, lai tavi zvēri mani nekostu, tad atvēli mazuliet ar stibiņu uzsist.»
   Jaunākais brālis nemaz neklausās, ko šī tur savaida, viņš uzsauc: «Nenāc ar stibiņu zemē, bet saki mums tūlīt, kas tie te par akmeņiem.»
   «Tie ir cilvēki, tie ir zvēri!»
   «Nu labi, ja viņi ir cilvēki, ja viņi ir zvēri — kā tad tos atdzīvināt?» Šī negrib, negrib teikt, bet, kā neteic, tā gāž apsi gar zemi.
   «Negāziet, negāziet — teikšu, teikšu! Paņem no apses praula zemes un uzbirdini uz akmeņiem,tad viņi atdzīvosies!»
   Tā notika. Nu atgadās cilvēki, nu gadās vecākais brālis, viņa zvēri, palīgi, meičas tēvs, meičas māte un visi pavalstnieki, nu ņudz slimāk kā uz tirgus. Visi tagad apstāj apsi un nogāž ar visu raganu. Krītot šī neattop ne ar stibiņu sist, ne roku pacelt: visi zvēri pa virsu un saplosa gabalos. Jaunākais brālis apprec meiču un dzīvo ar vecāko brāli mīlīgi, saderīgi iemantotā pilī. Sievastēvs atdod znotam valdību.