Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sarga dēls
Teicējs: Kristaps Ģelzis
Ilustrators: Elita Kaņepe
Viņos laikos dzīvoja kāds mežsargs, ko ļaudis bija iesaukuši par Sargu. Šis Sargs kādu dienu izsūta savu dēlu mežā avis ganīt. Tomēr vakarā puika aizmirst vienu avi mežā, par ko vecais nejauki baras. Viņam esot jānosargā tik daudz koku, un šis nevarot ne pāris desmit avis nosargāt, vajagot tik plītenes jaunam lempim. Nu dzīs otrā dienā ganīt, bet nelīdz - pagalam atkal un pie tam vēl - tīri kā par spīti - pats treknākais līkragu aunelis. Tēvam līkraģeļa ļoti žēl, ka skaidri puiku lupatās sist. Tomēr gana puika naģīgs diezgan, izšmaucas caur kūtenes lodziņu un glūn, zobus sakodis, aiz pakšķa, kamēr vecajam dusmas noslāpst. Pie vakariņām tēvs atkal atminas auneļa un nu ņems puiku tāpat vārdiem uz liesta:
«Tu vairāk neesi kā gatavs garkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl - ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!»
Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita - jā, visas.
«Tā tad brangi!» puika iesaucās. «Nu varu no priekiem uz augšu lēkt!»
To sacīdams, tas - viens divi - uzlec vītolā, nogriež zaru, izlobj stabulīti un sāk pūst. Bet - tavu sasodītu nelaimi! - kamēr ar stabulīti darbojas, viena avs atkal pagalam. Nu gans, no sukām baidīdamies, pārtriec avis līdz vārtiem un tad aizbēg atpakaļ mežā. Še tas uzlien resnā ozolā, sapin no lapām, skujām guļasvietu un guļ līdz rītam. Jā, guli nu, guli mežā, cik ilgi gulēsi? Ēst jau gribas. Otrpus meža gan ķēniņam pils, kur pilnīgi pārtiku katrs zaļoksnis jauneklis diezin kā nopelnītu, bet, taisnību sakot, tam gandrīz kauns tik noskrandušās gana drēbēs svešām acīm rādīties. Nu domā, domā, kamēr sadomā tā: viņš izpušķo savu cepuri, savus svārkus ozola lapām, lai skrandas neredzētu, un tad iet, stabuli pūzdams, pie ķēniņa.
«Tu vairāk neesi kā gatavs garkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl - ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!»
Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita - jā, visas.
«Tā tad brangi!» puika iesaucās. «Nu varu no priekiem uz augšu lēkt!»
To sacīdams, tas - viens divi - uzlec vītolā, nogriež zaru, izlobj stabulīti un sāk pūst. Bet - tavu sasodītu nelaimi! - kamēr ar stabulīti darbojas, viena avs atkal pagalam. Nu gans, no sukām baidīdamies, pārtriec avis līdz vārtiem un tad aizbēg atpakaļ mežā. Še tas uzlien resnā ozolā, sapin no lapām, skujām guļasvietu un guļ līdz rītam. Jā, guli nu, guli mežā, cik ilgi gulēsi? Ēst jau gribas. Otrpus meža gan ķēniņam pils, kur pilnīgi pārtiku katrs zaļoksnis jauneklis diezin kā nopelnītu, bet, taisnību sakot, tam gandrīz kauns tik noskrandušās gana drēbēs svešām acīm rādīties. Nu domā, domā, kamēr sadomā tā: viņš izpušķo savu cepuri, savus svārkus ozola lapām, lai skrandas neredzētu, un tad iet, stabuli pūzdams, pie ķēniņa.
