Kādam ķēniņam bijuši septiņi dēli: vecākais bijis divdesmit gadus vecs, jaunākais tik septiņus. Tomēr lai jaunākajam gadi, kur gadi, dūša turpretim viņam vienam pašam bij vairāk nekā tiem citiem brāļiem par visiem sešiem kopā. Reiz tēvs bij nodomājis savus sešus vecākos dēlus uz svešām zemēm sūtīt, bet mazāko, viņa jaunības dēļ, mājā paturēt. Tomēr jaunākais ar to nav mierā, viņš saka: "Ja tu, tēt, mani līdz nelaidīsi, tad redzēsi pats, ka mani brāļi ne pārnāks, ne būs. Kas bez manis tur lai notiek!"

   Tēvs, to dzirdēdams, apdomājas un laiž arī. Visi septiņi brāļi nu sarīko kuģi un laiž pār jūru uz svešām zemēm. Uz jūras vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsiet, tad paši redzēsiet, ka nomaldīsimies."

   Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt - kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība: trešajā dienā kuģis tā nomaldījies, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Nu groza kuģi vienā dienā uz to pusi, otrā uz to - nekā. Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet viens gads, paiet otrs, kamēr jāsamaldās septiņi gadi. Septītajā gadā brāļiem vēl uznāk jaunas bēdas - sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To manīdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: "Kāp kuģa mastos un skaties labi, vaj tad nekur zemi ieraudzīt!"

   Uzkāp viens brālis, izrēgojas – neesot, uzkāp otrs brālis, izrēgojas – neesot, izkāpjas visi seši - kā neesot, tā neesot.

   "Nu brīnumi!"jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir un kas nav!"

   Uzkāpj jaunākais, skatās, vēro, te uz reizi: "Ak, jūs neveikļi, ne jūs ko redziet, ne ziniet! Kā tad es noblenžu. Tur jau zeme ir! Zināms, labi jāskatās, jo acumirklī tā tik mušas lielumā saredzama."

   Nu griež kuģi uz to pusi un, re, pēc trim dienām brāļi sasniedz malu un atron svešu, svešu pilsētu. Pilsētas ķēniņš iziet brāļiem pretim un uzņem tos laipni, kā jau nu ķēniņa dēlus. Ķēniņš tūlīt ieaicina visus septiņus pilī, liek labus ēdienus, dzērienus pagādāt un skubina, lai tik ēdot, pats turpretim, galda galā nosēdies, nebauda gandrīz ne kumosa.