Jaunākais brālis, to redzēdams prasa: "Kāpēc nebaudi saviem viesiem līdz? Tu redzot, ķēniņ, cik mums labi sokas;vaj tev šodien ēsti nemaz negribas?"
"Ne vakar gribējās, ne šodien gribās! Ko tur, brālīt, izteikt - kamēr manas septiņas meitas nozudušas, neiet nekas pie dūšas."

   "Vaj sen jau, kamēr zudušas?"

   "Būs gadi septiņi. Jaunākā toreiz bij septiņus gadus veca un, kā pa dienasvidu izgāja savām māsām līdz, tā nozuda visas septiņas. Es gan sasolīju gandrīz pusvalsti tam, kas meitas atrastu, tomēr kā nekā, tā nekā."

   "Bet, ja mēs - septiņi brāļi - tavas meitas atrastu, ko tu mums par to solītu?"jaunākais brālis uzprasa.

   "Es, brālīši mīļie, tūlīt jums atdot viņas par sievām - tev jaunākajam to jaunāko un tā pa kārtai vien, kamēr tad tavam vecākajam brālim piekristu tā vecākā."

   "Labi, tad brauksim meklēt. Dodi tik mums, mazākais uz septiņiem gadiem, pārtiku līdz."
No rīta kuģis bij sarīkots. Brāļi uzvilka buras un nu gāja vaļām.

   Uz jūru vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: "Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsiet, tad paši redzēsiet, ka apmaldīsimies."
Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt: kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība: trešajā dienā kuģis tā nomaldījās, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Vecie brāļi atkal grib kuģi sākt grozīt, bet jaunais saka: "Ko nu groziet, brauciet tik nu taisni projām, lai būtu kas būdams.    Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet gads, paiet otrs, kamēr aiztek atkal septiņi gadi. Septītajā gadā sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To redzēdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: "Kāpi kuģa mastos un skaties labi, vaj tad nekur zemi ieraudzīt!"
Uzkāp viens brālis, izrēgojas - neesot, uzkāp otrs brālis, izrēgojas - neesot, izkāpjas visi seši - kā neesot, tā neesot.

   "Nu brīnumi!"jaunākais iesaucas, "jākāpj pašam, lai redzu, kas ir, un kas nav!"