Viņos laikos vienai sērdienītei bijis jākalpo pie niknas saimnieces. Nabadzīte, kaut arī nezin kā gribējusi, nekad nevarējusi saimniecei izdabāt pa prātam. Reiz saimniece likusi sērdienītei uz akas malu dziju vērpt. Bet vērpjot pavediens neviļot notrūcis, un vārpsta iekritusi akā. Nekā darīt - gājusi pie saimnieces žēloties, cik netīši noticis. Bet saimniece piecirtusi ar kāju:
   «Tu man te stāstīsi – netīši. Tūliņ akā pakaļ lēkt pēc vārpstas - jeb pēriens kā likts!»
   Sērdienīte raudādama aiztecējusi uz aku un lēkusi arī, lai kas būdams - vai paliek dzīva vai ne. Bet tos brīnumus! Kā lēkusi, tā izlēkusi akai cauri uz zaļu pļavu. Šinī pļavā cūku gans ganījis cūkas.
   «Puisīti labais, vai manu vārpstu neesi redzējis?»
   «Redzēju gan - vecs vīriņš tagadiņ aiznesa. Ej tik uz priekšu, gan panāksi viņu!»
   Sērdienīte tecējusi uz priekšu. Pa gabaliņam ieraudzījusi govju ganu.
   «Ganiņ labais, vai neesi redzējis vīriņu ar vārpstu?»
   «Redzēju gan - tagadiņ pagāja garām. Teci labi mudīgi, gan panāksi.»

   Sērdienīte tecējusi un panākusi vīriņu pie mazām mājiņām. Nu lūgusies:
«Labais tētiņ, vai jums nav mana vārpstiņa?»

   «Ir gan, meitiņ, bet bez maksas nedošu. Izkurini man pirti: uz lauka ir maitas kauli - tā laba malka, laidarā ir virca - tas labs ūdens, grāvī ir ērkšķi - tur laba pirtsslota.»
   Bet sērdienīte domājusi:
   «Tā nu gan ne! Kas nu ar kauliem ies krāsni kurināt, kas vircu nesīs pirts ūdenim, kas ērkšķus ņems pirtsslotai? Aiztecēšu uz mežu pēc žagariem, uz avotu pēc ūdens, uz birzi pēc slotas.»
   Kā domājusi, tā uz mata arī izdarījusi. Vakarā vecais vīriņš nopēries, kurinātājai tencinādams. Nu sērdienīte atkal ieminējusies par vārpstu, bet vīriņš atteicis:
   «Še, čaklā meitiņa, tava vārpsta, tomēr uz mājām šovakar neteci - pāriesi no rīta diezgan.»