Bet pēc kāda laika Stiprais sācis ķēniņam runāt, ka esot nodomājis viņa meitu precēt.

   Ķēniņš atplētis acis: «Ai, dēls, ja tu manu meitu gribi, tad papriekšu tev jāiet pasaulē un jāpārved man zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis — ātrāki meitu nedošu, lai tur kas.»

   «Labi!» Stiprais atteicis un tūliņ aizsteidzies pie kalēja, lai nokaļot viņam labi stipru ceļa nūju, kas ne lokās, ne lūst.

   Kalējs nokalis vienu birkavu smagu nūju, bet Stiprais cirtis nūju sev ap pirkstu — nūja pārlūzusi. Nu pielicis vēl birkavu — un tad bijusi gan laba.

   Bet, projām iedams, Stiprais vēl iegājis pie ķēniņa meitas atvadīties un noteicis, lai viņu gaidot atpakaļ — pie cita lai, no dieva puses, neejot.

   Ķēniņa meita tad nosolījusies arī un iedevusi šim savu zelta gredzenu pirkstā.

   Stiprais gājis, gājis — saticis lielu vīru, vaicājis, kas viņš tāds?

   «Esmu Ūdeņudzinējs. Ja savu rungu ūdenī lieku, tad tūliņ ūdens atšķiras, ka var sausām kājām pāriet.»

   «Tad nāc līdz, tu esi labs!»

   Šis bijis ar to mierā. Gājuši abi divi un satikuši tādu vīru, kas stūmis kalnus lejā. Stiprais vaicājis:    «Kas tu tāds esi?»

   «Esmu Kalnustūmējs!»
   «Tad nāci līdz, tu esi labs!»

   Nu gājuši visi trīs un satikuši atkal lielu vīru. Stiprais apvaicājies: «Kas tu tāds esi?»

   «Esmu Simtujūdžuredzētājs un dzirdētājs. Es simtu jūdžu tālumā visu saredzu, visu nodzirdu.»

   «Tad nāc līdzi, tu esi labs!»

Nu gājuši visi četri un nogājuši līdz velna pilij, bet velna pilij visapkārt bijusi liela upe — nekā pārkļūt.